Kad vecāki piedāvāja mums palīdzēt iegādāties dzīvokli, es biju priecīga. Tas šķita ideāls sākums mūsu ģimenes dzīvei.
Viņi izvirzīja saprātīgu nosacījumu: mana nākamā vīra vecākiem jāiegulda sava daļa. Viņiem bija līdzekļi, jo viņi nesen bija pārdevuši mantotu īpašumu.
Taču tēvs negaidīti atteica:
— Mums ir citi bērni, visiem nevaram palīdzēt.
Vecāki paši ātri šo lietu atrisināja: nopirka dzīvokli uz sava vārda, solot vēlāk to man pārdot kā dāvanu. Šķita, ka viss nostājas savās vietās.
Bet no tā brīža viss sāka iet greizi. Kad saruna izvērtās par remontu, mans līgavainis teica:
— Tas nav mans dzīvoklis, kāpēc man tajā investēt?
Mani vecāki paši uzņēmās remontu. Mans tētis un brāļi strādāja katru vakaru, grieza, urbja, apmeta, bet mamma izvēlējās flīzes un krāsas.
Kad renovācija bija pabeigta, es nolēmu rīkoties no saprāta vietas. Dzīvokļa iekārtošana bija mūsu kopīga atbildība. Mani vecāki apsolīja nopirkt virtuvi, un mani brāļi dāvināja guļamistabas mēbeles. Manam līgavainim atlika vien iekārtot dzīvojamo istabu un gaiteni.
— Tu labi pelni, — es mierīgi teicu. — Tas būs tavs ieguldījums mūsu topošajām mājām.
Bet viņa atbilde man sita kā sitiens pa sirdi:
— Kāpēc man jāiekārto jūsu dzīvoklis? Vai man vienkārši atdot jums visu savu algu?
It kā es viņu neatpazinu. Kur bija gādīgais, kārtīgais vīrietis, ar kuru kopā biju pavadījis trīs laimīgus gadus?
Mani vecāki bija šokēti. Viņi nesaprata, kāpēc mans līgavainis ir tik jūtīgs pret visu, kas saistīts ar dzīvokli. Bet es joprojām viņam ticēju.
Laika gaitā strīdi kļuva par mūsu ikdienas sastāvdaļu.
Viņa prasības kļuva skaļākas: reģistrēt dzīvokli uz mūsu abu vārda, lai viņš tur reģistrēts. Katru reizi es mēģināju paskaidrot, ka dzīvoklis ir manu vecāku dāvana, un viņiem ir tiesības ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem.
