Aktrise Guna Zariņa šogad nav tikai parādījusies uz skatuves — viņa tur ir valdījusi, satricinājusi un aizkustinājusi skatītāju sirdis. Tā raksturojami visi viņas jaunākie darbi, kuros viņa nespēlē tikai lomas — viņa pa īstam iemieso emocijas, pārliecību un dzīves jēgu, ko maz kas varētu atstāt vienaldzīgu. Pašā Guna Zariņas raksturojumā ir skaidrs signāls, ka mākslai nav pienākums kādu nomierināt vai iepriecināt — tā ir domāta, lai satricinātu un liek domāt, un tieši to viņa ir paveikusi uz Latvijas teātru skatuvēm šajā sezonā.
Šogad Zariņa pārsteigusi ar spilgtām lomām izrādēs “Cerību ezers” un “Uguns un nakts”. Viņas tēlojums Spīdolas lomā Raiņa “Uguns un nakts” Latvijas Nacionālajā teātrī ir ne tikai vēsturiskas traģēdijas atveidojums — tas ir emocionāls eksperiments, kas publikai lika pārskatīt savu skatījumu uz dramaturģiju un identitāti. Tajā pašā laikā Guna Zariņa ir iemiesojusi Nadeždu, māti un svētā tēlu izrādē “Cerību ezers” Jaunajā Rīgas teātrī, kas tapa sadarbībā ar režisoru Vladislavu Nastavševu.
Gunas iesaistīšanās “Cerību ezerā” nav gadījums vai nejaušība — tas dzimis no visa, kas notiek ap mums. Aktrise atklāj, ka sarunas ar režisoru un kopīga pārdzīvojuma sajūta par karu Ukrainā, zvērīgo propagandu un sabiedrības nestabilitāti lika domāt par to, kā māksla var būt dialogs starp cilvēkiem. “Cerību ezers” radīts ne tikai izklaidei — tas ir aicinājums runāt, saprast un sadzirdēt viens otru, īpaši tajos brīžos, kad šķiet, ka visas pasaules skaņas ir drūmas un neizpratnes pilnas.
Guna stāsta, ka ideja par izrādi krievu valodā radās no dzīves sāpēm un mūsdienu realitātes — statistika, kas liecina, ka vairāk nekā puse Rīgas iedzīvotāju ir krievi, viņu pārsteidza un likusi meklēt veidus, kā runāt, nevis ignorēt viens otru. Tādēļ izrāde kļuvusi par platformu, kur māksla kļūst par sarunu starp tautām, valodām un kultūrām, liekot domāt — nevis slēpties aiz aizspriedumiem.
Šī ir aktrises Guna Zariņas gads, kurā viņa nav tikai tēlojusi fikcijas varones — viņa ir atklājusi skatuvi kā savu dzīves cīņu, kurā emocijas, pilsoniskā sirdsapziņa un mākslinieka spēks saplūst, atstājot dziļu iespaidu uz ikvienu, kas viņu redzējis. Viņas darbi šogad ir aicinājuši domāt, just un pārdomāt paša lomu šajā pasaulē, kur māksla vairs nav tikai izklaide, bet gan spēcīgs dialogs ar sabiedrību.
