Saruna, kurā iesaistītas aktrises Guna Zariņa, Maija Doveika un režisore Inese Mičule, nesen vērtā Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā «Šņorbēniņi» kļuva par fascinējošu ceļojumu traģēdijas būtībā, teātra spēka un iekšējās drosmes spēkā. Diskusijas centrā šoreiz nebija viegli tēloti jēdzieni, bet tas, kas patiesi dzīvē un uz skatuves ir lielāks par cilvēka ikdienas realitāti un kā šis “lielums” ietekmē mūs visus.
Jau sarunas ievadā viņas pārrunāja ideju par traģēdiju kā retumu mūsdienās un to, ko šis termins nozīmē mūsdienu teātrim un sabiedrībai. Doveika atzina, ka jēdziens “lielums” var šķist abstrakts, taču laika gaitā tas tapis par sirdi satraucošu tēmu par to, ko mēs sagaidām no mākslas un kāpēc tieši traģēdijas mūs var satricināt dziļāk nekā jebkura cita dramatiskā forma. Zariņa, savukārt, uzsvēra, ka traģēdijai virsū ir jābūt kaut kam patiešām lielam. Daudzi seriāli vai mūsdienu dramatiskie darbi spēj izraudāt skatītāju, taču tie ne vienmēr sniedz to pašu, ko antīkā traģēdija ar savu dziļumu un prasmīgi uzbūvēto emocionālo smagumu.
Viņu diskusija pārgāja uz antīkajiem tekstiem, piemēram, Eiripīda “Mēdeju”, Elektra un Sofokla “Antigoni”, kuri, pēc Dalībnieču domām, ir ne tikai teātra vēstures relicti, bet arī mūsdienu cilvēka konfliktu spogulis. Inese Mičule atklāja, ka, strādājot pie O’Nīla “Sēras piestāv Elektrai”, viņa saprata – konflikti, kas skar cilvēka psihisko pasauli, šajā traģēdijā ir tikpat aktuāli kā antīkajā drāmā. Šie konflikti nav tikai stāsts par cilvēka attiecībām ar dieviem, bet gan par iekšējām kaislībām, vēlmēm un pašatklāsmēm, kuras mēs katrs ikdienā ignorējam.
Sarunas gaitā tika skarti arī mūsdienu iestudējumu izaicinājumi. Zariņa atzina, ka traģēdija uz skatuves izģērbj aktieri līdz pašām pamatstruktūrām — un tas prasa drosmi, nevis tikai talantu. Viņa stāstīja par savu pieredzi ar “Mēdeju”, kur bija nepieciešams atbrīvot tekstu no liekām detaļām, līdz paliek tikai skarbā patiesība, kas spēj satricināt skatītājus dziļāk nekā izskaistināta drāma. Doveika viņu papildināja, ka arī “Antigones” tulkošana prasa koncentrēšanos uz konkrēto, nevis uz krāsainajiem vārdiem, jo tikai šādā veidā var atklāt traģēdijas četrgalveno spēku.
Viņas arī noskaidroja, kāpēc šodien traģēdijas centrā bieži ir sievietes. Pēc Zariņas domām, sievietes stāsti, piemēram, Mēdejas izvēle pretoties pasaules kārtībai vai Antigones vēlme aizstāvēt savas vērtības, rezonē ar sabiedrību, kas meklē jaunu izpratni par personisko brīvību, identitāti un pašnoteikšanos. Mičule atzina, ka, runājot par bailēm un drosmi teātrī un dzīvē, ir svarīgi saprast – bailes nepazūd, tās vienkārši kļūst mazinātas, kad mēs atraduši savu mērķi un pārliecību par to, ko darām un kāpēc to darām.
Sarunas noslēgumā aktrises un režisore pievērsās traģēdijas spēkam mūs pilnveidot kā cilvēkus. Doveika atzina, ka traģēdijas var no mums atņemt ilūzijas par to, ka mēs esam varoņi vai brīnišķīgi cilvēki, un šo “spoguli” dažreiz ir grūti pieņemt. Zariņa pastāstīja, ka pēc “Mēdejas” skatītāji reiz pat komentējuši izrādi, sakot – vai tiešām šī traģēdija ir par mani? Tieši šāda introspekcija, viņasprāt, ir traģēdijas būtība – piedzīvot satricinājumu, kas vērš mūsu prātu un sirdi plašāk nekā jebkura citu forma.
