Režisore Elza Gauja nekad nebaidās būt uzmanības centrā, un šajā sirsnīgajā intervijā viņa atklāj personīgākos stāstus par dzīvi, mīlestību, darbu un to, kas viņu padara par cilvēku, par kuru skatītāji runā vēl ilgi pēc pēdējā aplausu skaņas. “Es jau esmu tāds priecīgs cilvēks,” viņa smejas, un šis smaids ir dzirdams katrā viņas teiktajā vārdā. Elza sāka savu ceļu kino pasaulē kā aktrise, tomēr režija viņai patiesi ļāva atrast savu iekšējo balsi un stāstīt pasaules līmeņa stāstus, tostarp ar savu pirmo pilnmetrāžas filmu “Mamma vēl smaida.”
Viņas bērnība ir kā piedzīvojumu romāns – dzimusi Rīgā, Elza savus agrīnos gadus pavadīja Ogrē, pēc tam pārcēlās uz Franciju, kur mācījās par franču valodu un pieredzēja citādu kultūru jau ļoti agrā vecumā. Atgriežoties Latvijā, viņa turpināja mācības dažādās skolās un drīz saprata, ka kino ir viņas īstā māksla. Šī starptautiskā pieredze bērnībā veidoja viņas vēlmi saprast cilvēkus un viņu stāstus dziļāk, nekā to spēj tikai vārdos.
Runājot par attiecībām, Elza atklāj, ka satikusi savu dzīvesbiedru Andri Gauju pavisam negaidītā veidā – slimnīcā, kur viņa devās veikt interviju. Tur iesākās viņu stāsts, kas vēlāk pārtapa par gadu desmitiem ilgstošu kopdzīvi, pilnu gan radniecības, gan profesionālas sadarbības mirkļiem. Viņa godīgi atzīst, ka nav viegli dzīvot ar kādu, kurš strādā tajā pašā nozarē, taču viņu attiecības ir balstītas uz cieņu, mīlestību un kopīgu radošu pasauli.
Elza dalās arī par to, kā viņa atgriezusies režijā pēc mātes lomas pieņemšanas savā dzīvē un dienas ritma, kas veltīts filmēšanai un darbu pārvaldīšanai. Viņa atzīst – ir dienas, kad vēlētos atpūsties, bet pienākumi un radošais gars to neatļauj. Viņas meita Nora ir viņas iedvesmas avots, un Elza atzīst, ka lēmums par ģimeni un darbu reizēm ir izaicinājums, kuru viņa pieņēmusi ar atvērtu sirdi.
Runājot par saviem panākumiem, Elza dalās pieredzē, kā nominācija Lielajam Kristapam par aktrises lomu filmas “Nekas mūs neapturēs” bija gan pārsteigums, gan apliecinājums viņas talantam. Viņa stāsta arī par savām filmām “Pastkarte no Romas” un “Mamma vēl smaida,” kurās viņa meistarīgi savieno humoru ar smagām, emocionālām tēmām, liekot skatītājiem aizdomāties par attiecībām, zaudējumu un dzīves būtību.
Intervijā Elza Gauja dalās arī personīgās atziņās par meditāciju, saviem hobijiem un to, kā meditācija palīdz viņai saglabāt mieru ikdienas steidzīgajā pasaulē. Viņas dzīvesstāsts ir pilns ar spontanitāti un drosmi – sākot no skolēnu muļķībām un skolas gadiem līdz pat piedzīvojumiem filmēšanas laukumos un dzīvē kopumā.
Un, protams, neaizmirstamais moments intervijā ir brīdis, kad Elza atzīst: “Man patīk ballēties! Esmu no tiem cilvēkiem, kas būs ballītēs pēdējā, kura aizies gulēt, jo vienmēr ir sajūta – bet ja nu notiek kaut kas aizraujošs?” – vārdi, kas šķiet kā personiska atklāsme un dzīvesprieka manifestācija.
