Kad 2017. gada vasarā Jelena Ostapenko notrieca pasaules tenisa elitēto kārtību un triumfēja Parīzes “French Open”, ne tikai viņas karjera, bet arī visa dzīve mainījās uz visiem laikiem. Pēc šī vēsturiskā panākuma – kļūt par pirmo nesejotu sievieti, kas uzvar Roland Garros kopš 1933. gada, un pirmo latvieti, kas jebkad triumfējusi Grand Slam turnīrā – Ostapenko bija spiesta saskarties ar slavu, kādu viņa iepriekš nebija pieredzējusi.
Ar smaidu sejā viņa atzīst, ka pāris reizes ir noskatījusies uzvaras video – kaut ko, ko vairums sportistu saka, ka viņiem nav laika darīt – un katru reizi viņa atklāj sev: “Ak, es tiešām spēlēju labi!” Tas nebija tikai viens derīgs trieciens vai drosmīgs punkts, bet pilnīgi jaunā pārliecība, kas ar katru maču kļuva spēcīgāka, īpaši pakāpjoties pretī Simona Halep finālā.
Pirms šī trāpīgā triumfa Ostapenko nekad nebija uzvarējusi Roland Garros pirmajā kārtā – tas notika tikai 12 mēnešus agrāk. Un līdz ar pirmo Grand Slam titulu nāca arī jauni izaicinājumi: ne tikai pasaules ranga pacelšanās no Nr. 47 līdz Nr. 12, bet arī uzmanība no visām pusēm, kas ar katru dienu kļuva intensīvāka.
Latvijā viņa kļuva par īstu zvaigzni, un vienkārša pastaiga pa Rīgas ielām nereti nozīmē foto lūgumus un sveicienus no cilvēkiem, kuri agrāk viņu nepazina nevienā veidolā. “Parasti tas ir jauki,” viņa atzīst, “bet ir arī brīži, kad tu vienkārši vēlies mazliet privātuma.” Tā ir smalka robeža starp fanu mīlestību un personīgo telpu, kas dažkārt var šķist neiespējami saglabājama.
Tomēr Ostapenko nav ļāvusies slavas vilinājumam atstāt mājās, ģimeni vai draugus. Viņa joprojām dzīvo kopā ar vecākiem Rīgā un uztur tuvākās attiecības ar draudzeni no medicīnas skolas, kurai uzticas tikpat, cik tiem draugiem no bērnības tenisa nometnēm. Šī stabilitāte viņai palīdzēja saglabāt patieso “sevi” dienās, kad mediju spiediens un fanu uzmanība kļuva pārāk liela.
Slavas ceļā Ostapenko neaizraujas ar paradīzes meklējumiem Montekarlo vai citviet, kur daudzi profesionālās tenisa zvaigznes dodas, meklējot siltumu vai zemākus nodokļus. Rīga viņai vienmēr būs mājas, pilsēta, kur viss ir tuvumā, kur satiksme nedusmo un kur dzīve rit ierastā ritmā.
Viņas kluba tenisa laukumi nu nes Ostapenko vārdu, un iekšā telpā lepni stāv “French Open” trofeja, kas liecina par to, ka tas, kas reiz šķita neticams sapnis, tagad ir reāls ieraksts vēsturē.
Par godu šim panākumam viņa tika aicināta uz īpašu brokastu pie Latvijas prezidenta – atzīšana, kas simbolizēja ne tikai sportisku triumfu, bet arī valsts lepnumu. Un, kad viņa kopā ar sponsoruzņēmumu airBaltic devās uz mājām, viņu lidostā sagaidīja ziedi un svinīgi sveicieni, kas palielināja šo neaizmirstamo mirkli vēl spilgtākā atmiņā.
Tāpat Ostapenko bija neaizvietojama, kad Latvijas Fed Cup komanda pirmo reizi vēsturē pārliecinoši uzvarēja Krieviju, nodrošinot vietu Pasaules grupā. Šī uzvara kļuva par vienu no gadā spilgtākajiem stāstiem tīrā tenisa pasaulē, īpaši ņemot vērā atšķirības starp abu tautu iedzīvotāju skaitu un sporta struktūru.
Sportiste turpina sadarboties ar savu māti kā galveno treneri, taču saprata, ka dažreiz ir vajadzīga trešā acs, kuras lomu ieņēmis David Taylor – treneris ar pieredzi pasaules līmeņa tenisistu vidū, kas palīdz strukturēt viņas spēli un sagatavot viņu lielākajiem turnīriem.
Neskatoties uz visu uzticību un spiedienu, Ostapenko nekad nav atteikusies no savas agresīvās spēles filozofijas, kas ir padarījusi viņu par tenisa fenomenu. Viņas mīlestība uz cietajiem un zāles kortiem var mainīties ar laiku, taču katrs sitiens, katrs mačs un katra brīža pieredze veido to, kas viņa ir šodien – ne tikai kā sportiste, bet arī kā cilvēks, kurš ir izdzīvojis savu sapni un turpina to dzīvot.
