Popmūzikas zvaigzne Intars Busiļš tikko dalījās ar emocionāliem stāstiem par savām attiecībām ar leģendāro komponistu Raimondu Paulu, kura 90. dzimšanas diena tika atzīmēta 12. janvārī. Šis gads īpašs ne tikai viņa jubilāra statusa dēļ, bet arī tāpēc, ka daudzi Latvijas sabiedrībā pazīstami mākslinieki – tie, kuri savas gaitas sākuši kopā ar maestro vai ir iedvesmojušies no viņa mūzikas – runā par to, kā Pauls ietekmējis viņu dzīvi un karjeru.
Intars Busiļš atklāj, ka viņu saista daudz vairāk nekā tikai profesionālas attiecības. Viņa stāsts sākas pagātnē, kad pirmo reizi sastapās ar Raimondu Paulu 2005. gada 23. martā — reizē, kas mainīja viņa dzīvi uz visiem laikiem. Šajā dienā Busiļš tika uzaicināts piedalīties prestižajā konkursā «Jaunais vilnis», pateicoties tieši maestro acu skatam. Tā nebija tikai darba tikšanās — tā bija liktenīga brīža sastapšanās, kas devusi viņam iespēju izcelties un ielauzties mūzikas pasaulē.
Arī pēc divdesmit gadiem Intars turpina runāt par šo notikumu ar dziļu pateicību un siltumu. Viņš atceras, kā kopā ar maestro un dziedātāju Laimu Vaikuli viņu noslēpumainā veidā vēroja viņa priekšnesumu kluba Essential izrādē — neviens tolaik nezināja, ka tieši šie cilvēki izvēlēsies Busiļu. Tā bija negaidīta, taču ļoti nozīmīga dāvana, un Intars atzīst, ka Maestro viņam tik rets reāli ticēja, kad tas pats viņam nācās šaubīties par sevi.
Tomēr tas nav viss. Intars ne tikai uzrunāts profesionāli, bet viņam arī izveidojušās silti cilvēku kontakti ar Paulu un viņa ģimeni. Viņš atceras kāda vasaras diena uz motorlaivas, kad visa ģimene devās ceļā pa Baltēzers un Lielupes ūdeņiem — ar maziem sendvičiem uz galda un bezrūpīgu smieklu piepildītu laiku, kas atklāja mūziķa cilvēcīgo un sirsnīgo pusi. Šī atmiņa Intaram joprojām ir ļoti personiska un mīļa.
Pieminot Raimonda Paula milzīgo muzikālo mantojumu, Intars arī atklāj, ka viņa ģimenei ir sena tradīcija – katru gadu 12. janvārī pie viņa mājas pacelt Latvijas karogu. Šī simboliskā darbība ir ne tikai cieņas žests, bet arī personisks apliecinājums pateicībai par visu, ko maestro devis Latvijas kultūrai un viņa pašas dzīvei. Karogs kļūst par ikgadēju atgādinājumu par mūzikas varu, par tradīcijām un par emocionālajām saitēm, kas savieno cilvēkus pāri ģenerācijām.
Intervijā Busiļš atklāj arī, ka, ja jāizvēlas viena dziesma, kas viņam īpaši tuva, viņš izvēlas «Dziesma nenosalst» — jo tā saistīta ar viņa mammas atmiņu un dziesmas stihiju, kas nekad nebeidz mūs sildīt, pat kad balsis norimst. Šis mūzikls ritms ir kļuvusi par sirdi aizkustinošu stīgu, kas savieno ģimeni un mākslu kopā, un to viņš nēsā līdzi katrā uzstāšanās reizē.
Par Raimondu Paulu Intars runā ar cieņu un dziļu pateicību, saprotot, ka tas, ko Maestro devies dot citiem, ir daudz vairāk nekā tikai mūzika — tā ir dzīves mācība, iedvesma un kultūras stūrakmens, kas turpināsies vēl daudzas paaudzes.
