Jaunais Latvijas aktieris Kārlis Arnolds Avots šonedēļ svin savu 23. dzimšanas dienu, taču viņa teātra ceļš jau kļuvis par stāstu, ko gribas klausīties ilgi un ar sajūtu. Kārlis ir jaunākais skatuves mākslinieks Valmieras teātrī un aktīvs Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermeistarības students. Viņa enerģija, spēks un neapturamā vēlme būt uz skatuves ir pamanīta ne tikai lokāli – viņš ir viens no pretendentiem “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks”. Šo nomināciju viņam atnesa titulloma izpildīšana Klāva Meļļa režētajā melodrāmā “Mārtins Īdens”, kas ne tikai pārsteidza skatītājus, bet arī lika teātra profesionāļiem pievērst uzmanību šim jaunajam talantam.
Kārlis neslēpj, ka cilvēki dažkārt viņu uzrunā ar abiem vārdiem – Kārli un Arnoldu, taču pats viņš dod priekšroku pirmajam. Viņa otrs vārds ir tēva ideja, kas tika izvēlēta sava vectēva piemiņai, taču šo vidējo vārdu režisori reizēm lieto, lai viņu “pakaitinātu”. Viņa ģimenē ir sportiska gara tradīcijas: mamma un tētis ir sporta skolotāji, mamma reiz bija arī latviešu valodas skolotāja un skolas direktore, kamēr brālis spēlē teātri Jelgavā. Tas nosaka, kāpēc Kārlis no regbija un volejbola laukuma galu galā atrada savu vietu uz skatuves – tas vienmēr bijis viņa sirds balsojums.
Sākotnēji viņš iestājās leļļu teātra kursā, kur fizisko dotību dēļ bija gan pārsteigums, gan izaicinājums. Eksāmenu laikā viņam nācās improvizēt ar rotaļlietu, runājot “nevalodā”, un tajā mirklī viņš saprata – teātris ir kaut kas daudz vairāk nekā tikai lomas vai žests. Pēc tam, kļūstot par brīvklausītāju, viņš ieguva dziļāku skatu uz objektu teātri, kas paplašināja viņa redzesloku un pārliecību par aktiermeistarību kā mākslu.
Valmieras teātrī viņš nonāca vēl studiju laikā, un režisore Indra Roga bija viena no pirmajām, kas pamanīja viņa potenciālu dramatiskā teātra laukā. Kārlis pats atzīst, ka nemaz neatsakās no leļļu teātra, taču šobrīd viņu ļoti saista dokumentālais teātris – tas, kur aktieris reāli transformējas stāsta gaitā un kļūst par tā daļu. Viņa skatuves pieredze ietver dažādas lomas, tostarp ekspresīvus tēlus, kur nepieciešama augsta emocionālā un fiziskā klātbūtne – piemēram, cīņas māksla sagatavojoties lomai Laertam Šekspīra “Hamletā”.
Mārtins Īdens – loma, kas viņam atnesa balvas nomināciju – ir jaunais cilvēks, kurš mēģina ielauzties intelektuāļu pasaulē, un Kārlis atzīst, ka šī loma bijusi personiski ļoti svarīga. Tā ir loma, kurā ir daudz no viņa paša personības, gaitām un pārdomām par pasauli. Viņš sarunā dalījās atmiņās par brīžiem, kad lasījis romānu, kas šai lomai kalpo par iedvesmu, un par to, kā šis darbs viņu emocionāli izaicinājis un dažkārt pat likis just vilšanos, bet tajā pašā laikā saprast dziļas dzīves patiesības.
Runājot par “Spēlmaņu nakts” nomināciju, Kārlis joko, ka viņš ir visnotaļ kluss kandidāts bez televīzijas slavas, taču tomēr jūtas pagodināts, ka viņa darbs ticies ar profesionāļu atzinību. Viņa skatījumā tas nozīmē, ka ir vērts turpināt strādāt un izzināt teātra pasauli, lai katra loma būtu vēl dziļāka un atklātu vēl vairāk no viņa paša potenciāla.
Intervijas noslēgumā viņš dalās savā skatījumā uz nākotni teātrī – šosezon viņš strādās pie vairākiem jauniem projektiem, tostarp iestudējumiem pēc Dostojevska un Hamsuna darbiem, kurās viņš piedalīsies gan kā Razumihins, gan Juhaness. Kārlis atzīst, ka mīlestība pret teātri, uzstāšanos un stāstu stāstīšanu ir viņa personiskākā dzīves kaislība, un viņš tic, ka tas ir ceļš, kuru vērts turpināt, pat ja tas prasa milzīgu darbu, pacietību un atdevi.
