No Džakartas trokšņainajām ielām līdz basketbola arēnu kaislībām — Beāte Katrīna Zeltiņa-Šķēle, Latvijas basketbolista Aigara Šķēles sieva, piedzīvo emociju tornado, par kuru vēl ilgi runās visa Latvija. Viņas vārdi nav tikai par spēli — tie ir par lepnumu, sirdi un to enerģiju, ko jūt tūkstošu līdzjutēju atbalsts 2023. gada Pasaules kausa izcīņas laikā. Šajā karstajā Indonēzijas galvaspilsētā atmosfēra ir ne tikai sportiska — tā ir kā milzīga valsts sirdspukstu kopā sitiens.
«Atbalsts, ko mūsu puiši saņem Indonēzijas arēnā, ir neaprakstāms,» Beāte izsaka vārdos to, ko jūt ikviens, kurš tur ir bijis. «Mēs esam tik maza valsts uz tik daudzu lielvalstu fona, bet šeit — mēs jūtamies kā lielākie no visiem.» Tie nav tukši vārdi — latviešu līdzjutēji Džakartā ir vairākumā, un viņu kliedzieni, svilpes un dziesmas arēnu pārvērš par vienu milzīgu sarkanbaltsarkanu jūru.
Beāte atklāj — katra diena šeit ir emocionāla. «Pirms spēles man vienmēr ir stresiņš,» viņa smejas, «jo viss, ko es vēlos, ir, lai Aigaram un pārējiem komandas spēlētājiem izdodas visa sirds un dvēsele.» Viņas saziņa ar vīru ir nepārtraukta — katrs ziņojums, kas nosūtīts pirms spēles, ir kā siltuma lādiņš, kas stāv blakus viņam laukuma malā un skan kā klusa, mīlestības pilna rosība.
Bet Beātesstāsts nav tikai par tribīnēm un adrenalīnu. Brīvajā laikā viņa kopā ar savu tēti ielūkojas Džakartas neredzamajā pasaulē — vecajās tirgus ielās, skaistajos panorāmas skatos un vietējo cilvēku dzīves ritmā. «Tas vienkārši ir pamatīgs kultūršoks,» viņa atzīst. Divas pilnīgi atšķirīgas Džakartas daļas — vecā un jaunā — liek saprast, cik liela un daudzslāņaina ir šī pilsēta.
Un ja tas vēl nav viss — daudzi latvieši kopā ar viņiem izmanto iespēju aizlidot uz Bali, lai piedzīvotu kontrastu starp šo dinamisko metropoli un tropisko paradīzi. Bet Beāte neatkāpjas no svarīgākā: atbalsta vīru un visus komandas spēlētājus. «Mēs varam darīt lielas lietas,» viņa saka, acīs ugunijdegošs lepnums. «Mums ir sapņu komanda un izcils treneru korpuss. Jāspēlē līdz galam! Mūsu zeme — Latvija!»
Viņas vārdi atbalsta ne tikai komandu, bet arī milzu emocionālu stāstu par to, kas notiek, kad visa tauta ir vienā ritmā — kad sirds sitas sporta ritmā un cerības kļūst par reālu spēku, kas lauž robežas un stāsta par to, ka sapņi var kļūt patiesi tikai tad, ja tiem tic — ar visu sirdi un dvēseli.
