Anda Zaice smējās līdz pēdējai dzīves dienai, sakot, ka internetā vēl aizvien cilvēki debatē par to, vai viņa bijusi skaista vai nē, un jokojot, ka vajadzētu uzlikt zeķi pār fotoaparāta objektīvu, lai slēptu krunkas. Bet viņas mīlestība pret mūziķi Ivaru Davidoviču bija bez nosacījumiem — viņai viņš bija visbūtiskākais un patiess skaistums viņa acīs. Līdz janvāra beigām, kad Anda devās mūžībā, abi bija pavadījuši kopā neticamus 44 gadus, piedzīvojot gan dzīves vieglumu, gan grūtības.
Dzīves ritms mazajā virtuvē šķita vienkāršs, bet tajā slēpās savdabīga laimes formula – Anda gatavoja, smējās un organizēja mājas ikdienu, bet Ivars ar izteiktu rūpību gāja uz veikalu un rūpējās par praktisko pusi. Dzīvoklis, kurā viņi mitinājās kā īrnieki, nebija plašs vai moderns, taču tas bija piepildīts ar īstu savstarpēju cieņu. Pensijas un nelielās autoratlīdzības bieži vien bija par maz, lai apmaksātu ikdienas vajadzības un remontu, taču viņu mīlestība piepildīja pat šīs trūcīgās telpas ar siltu atmosfēru.
Abi pārcēlās no Rembates pagasta uz pilsētu, kur varēja nodrošināt sev karstā ūdens plūsmu no krāna, taču vecāka gadagājuma veselības problēmas bija kļuvušas par neatņemamu dzīves daļu. Anda cīnījās ar diabētu, bet Ivars regulāri izmantoja inhalatoru, jo astma bieži lika elpai aizrauties pēc kāpiena uz piekto stāvu. Neskatoties uz grūtībām, viņi neatmeta cerību iziet pastaigā un izbaudīt dienas mirkli — vismaz uz balkona, ne tikai četrās sienās.
Ivars Davidovičs bija cilvēks ar bagātu mūzikas dzīvi. Dzimis 1942. gada 25. augustā Daugavpilī, viņš augumā bija radošs bērns, kurš spēlēja trompeti pūtēju orķestrī un vēlāk iestājās mūzikas vidusskolā, lai apgūtu kordiriģēšanu un klavierspēli. Viņa muzikālā ceļa pirmie soļi nebija viegli — trūcīgās ģimenes dēļ viņu neveda uz bērnu mūzikas skolu, bet viņa talants tomēr izpaudās un attīstījās, pateicoties ģimenes atbalstam un vecmāmiņas sapņiem par akordeonu. Vēlāk viņš mācījās Konservatorijā un strādāja radio, kur viņa izvēlētā skaņa un mūzikas redakcija kļuva par daudzu raidījumu neatņemamu sastāvdaļu.
Davidovičs strādāja pie radio raidījumiem un mūzikas ilustrācijām, kur viņa oriģinālkompozīcijas bieži tika izmantotas, lai radītu emocionālu noskaņu. Viņš bija lielisks mūzikas noformētājs, kurš savā dzīvē neaizmirsa skolu, kurā sāka — pandēmiju laikos atceroties džezu un brīnumainus skaņu fragmentus. Viņa dzīve bija pilna radošuma, un tajā bija vieta gan klasiskai, gan oriģinālai mūzikai.
Anda savukārt bija cilvēks ar īpašu skatījumu uz teātri un dzīvi. Viņas karjera teātrī bija spilgta, harmoningā sajaukumā ar smieklīgumu un traģismu vienā. Skatuves dzīve viņai deva neatkārtojamu enerģiju un izteiksmi, kas atstāja skatītājos dziļu iespaidu. Pat tad, kad Jaunatnes teātris tika likvidēts, Anda turpināja uzturēt kontaktu ar mākslu un radošumu, līdz pat savām veselības problēmām un vecumam, kas nespēja kliegt par klusumu viņas dzīvē.
Dzīve nav bijusi tikai romantiskas ainas un skaņas — tā piedāvāja arī sāpīgus brīžus, kad naudas trūkums un veselības izaicinājumi lika pārim pieņemt lēmumus par prioritātēm. Bet viņi to darīja kopā, vienmēr atceroties humoru un spēju saskatīt labo pat grūtākajās situācijās. Anda pat jokojot teica, ka internetā cilvēki strīdas par viņas izskatu — taču viņas dzīvesbiedrs Ivars viņu vienmēr uzskatīja par skaistāko pasaulē.
Viņu stāsts ir pierādījums tam, ka mīlestība, pacietība un kopīga cīņa ar dzīves izaicinājumiem var izturēt laika pārbaudi — pat 44 gadus kopā, neatsakoties no smiekliem, mūzikas vai kopīgām atmiņām.
