Ziemas aukstums Rīgas krematorijā bija ne tikai laika apstāklis – tas šķita kā atmosfēra, kas apņēma atvadu brīdi no viena no latviešu teātra spilgtākajiem talantiem, Andas Zaices, kuras dzīvība izdzisa 84 gadu vecumā. Jaunībā viņa bija ne tikai aktrise, bet īsta skatuves revolucionāre, kas nebaidījās šokēt teātra cienītājus ar drosmīgām izvēlēm, tostarp kļūstot par vienu no pirmajām latviešu aktrisēm, kura uz skatuves spēlēja kaila. «Nav otras tādas kā viņa,» teica aktieris Rūdolfs Plēpis, atceroties sadarbību, kas veidojās pirms daudziem gadiem, kad Jaunatnes teātris bija vieta, kur dzima leģendas.

Anda nebija parasta māksliniece. Viņas mīlestība pret teātri radās jau vidusskolas gados, kad visa kabatas nauda tika tērēta biļetēm uz Latvijas Nacionālā teātra izrādēm. Un tā ceļš vedināja viņu caur Horeogrāfijas vidusskolas durvīm un beidzot Dailes teātra studijā, kur viņa trenēja savu ķermeni un dvēseli, lai kļūtu par aktieri, kuras plastika un izteiksme spēja aizraut jebkuru skatītāju. Pēc studijām sekoja darbs Liepājas teātrī, bet īstā skatuves mākslinieces dzīve sākās, kad viņa pievienojās Jaunatnes teātrim. Tur viņa strādāja līdz pat tā likvidēšanai 1992. gadā, atstājot neaizmirstamas lomas un paliekošu iespaidu uz visu latviešu teātra ainavu.

Atvadoties no Andas, kolēģi un laikabiedri neslēpa emocijas un atmiņas par viņas spēcīgo personību. Plēpis atklāja, ka Zaice nebija tikai brīnišķīga aktrise – viņa bija kā teātra pamatu stabs, kas lika visiem apkārtējiem ticēt, ka māksla var mainīt cilvēku skatījumu uz pasauli. Citi pieminēja viņas sarkano humoru, dzīvesprieku un neparasto spēju atrast skaistumu pat visgrūtākajos dzīves brīžos.

Anda Zaice savā dzīvē nepaplašināja tikai teātra lomas, bet arī attiecības. Viņas mūža mīlestība bija mūziķis Ivars Davidovičs, ar kuru viņa pavadīja kopīgu laiku pilnu sapratnes, smaidu un klusām, bet sirsnīgām sarunām. Viņu stāsts liecina par to, kā divas mākslinieciskas dvēseles spēj atrast mieru viena otras klātbūtnē.

Ģimenes dzīve nebija viegla – Anda dzīvoja lauku sētā pie Ogres, vēlāk pārcēlās uz pilsētu, jo veselības apsvērumu dēļ bija nepieciešams būt tuvāk ārstiem. Diabēts un dzīves izaicinājumi viņu nepārspēja; tie kļuva par daļu no stāsta, kas vēl vairāk izcēla viņas cilvēcību un spēku. Meita Anna, kas dzīvo Rīgā, regulāri apciemoja mammu, nodrošinot, ka mīlestība un rūpes par tuviniekiem nepazūd pat dzīves beigās.
Zaices draugi un kolēģi piemin arī viņas asprātību un humoru. Viņa reiz jokojusi par to, kā ģērbties fotosesijā, un pat dzīves ritējumā spēja atrast gaismu un prieku. Viņas dzīvesstāsts ir spēcīgs piemērs tam, kā neatlaidība un radošums var radīt tiešām neaizmirstamus mirkļus uz skatuves un ārpus tās.

Lai gan krematorijā skanēja klusums, Andas Zaices mantojums dzīvos tālāk – caur izrādēm, kurās viņa mirdzēja, caur kolēģu piemiņu un cilvēku atmiņās par aktrisi, kas nekad nebaidījās būt pati – spilgta, neatkarīga un brīva.