Latvijas Mākslas akadēmijas senās mūru iekšienē 6. februāra naktī norisinājās viens no gada gaidītākajiem un visvairāk apspriestajiem kultūras notikumiem – leģendārais karnevāls “Deju mēris jeb ēverģēlības karnevāls”. Šis pasākums, kas datēts ar 1929. gadu un jau desmitiem gadu kļuvis par kultūras tradīciju, šoreiz pārņēma ikvienu klātesošo ar savu brīvdomīgo, sirreālo un enerģētiski piesātināto atmosfēru.
Kad pulkstenis tuvojas vēlamajai karnevāla stundai, Mākslas akadēmijas kurtuves kļūst par ne tikai deju, bet arī prāta spēļu vietu. Jaunā gada temats – “Deju mēris” – šoreiz nozīmē nevaldāmu kustību, prāta un ķermeņa saplūsmi vienā, kur deja vairs nav tikai ritms, bet kļūst par fizisku nepieciešamību un emociju sprādzienu. Šī metaforiskā robeža starp ekstāzi un neprātu, starp rituālu un vienkāršu izklaidi, veda apmeklētājus ne tikai pa skatuvēm, bet arī pa pašu iekšējām sajūtām.
Pasākuma organizatori bija radījuši scenogrāfiju, kur vizuālā māksla saplūda ar dejojošu masu. Vecās ēkas gaitenī pagātnes sienas kļuva par fonu mūsdienu performancēm, kur tērpi un maskas nebija tikai dekorācija – tie pārveidoja cilvēkus par tēliem, simboliem, sapņu stāstiem un reizēm pat mīta varoņiem. Ļaudis sapulcējās ne tikai no akadēmijas kopienas – studentiem, pasniedzējiem un absolventiem –, bet arī draugu lokiem, kuri nāca turēties pie rokām, dejojošiem cilvēkiem, kas izcēluši dzīves enerģiju virs ikdienas pelēcības.
Mūzika un performances karnevālā nebija tikai skaņu fons – tās bija intensīvas dzīves izpausmes. Vairāku mākslinieku grupu un solo izpildītāju skanējums piepildīja telpas ar virpulīšiem, ritmiem un brīžiem tik spēcīgu enerģiju, ka šķita – deja pati kļūst par sintezētu mākslas valodu. Klātesošie mazliet zaudēja laika sajūtu, jo karnevāls turpinājās līdz pat rīta gaismai.
Lielākais šā notikuma efekts ir tieši tas, cik dažādas emocijas tas spēj radīt vienā cilvēkā. Daži nāca uz pasākumu, lai tikai paskatītos uz radošo haosu, citi – lai pilnībā ļautos ritmiem un misticisma vilinājumam. Bet katrs, kas iegāja šajā namā, no turienes izgāja citāds, ar iespaidu par to, kā deja un māksla var satvert prātu un pašapziņu tā, kā reti kurš cits notikums spēj.
Karnevāls “Deju mēris” atkal pierādīja, kāpēc tas ir ne tikai tradīcija, bet arī dzīves svinēšana – izaicinājums sabiedrības normām, kur katrs varēja atrast savu alter ego un ļauties brīvībai, kas liek kustēties ne tikai ķermenim, bet arī sirdij.
