Latvijas supermodele IEVA LAGŪNA šobrīd vairs nav tikai skaista seja pasaules modes skatuvē – viņa ir sieviete, kas piedzīvojusi gan pasaules slavu, gan personīgās dzīves krahu, un tagad atrod īstu iekšēju brīvību. Bez grima, basām kājām un ar patiesu, siltu smaidu uz lūpām viņa sagaida mūs savā Jūrmalas brīvdienu mājā – vietā, kas kļuvusi par jaunu sākumu ne tikai telpiski, bet arī garīgi.
Pirms četriem gadiem Ieva kopā ar vīru un jaundzimušo dēliņu izlēma mainīt savu dzīvi un atgriezās Latvijā, pametot Ņujorku un daudzu meiteņu sapni par karjeru pasaules slavenākajos modes zīmolos: Victoria’s Secret, Dolce & Gabbana, Versace un Chanel. Šī lēmuma centrā nebija vienkārša nostalģija pēc dzimtenes, bet dziļš iekšējs pārdzīvojums un vēlme sajust dzīvi citādāk – bez paparaci spīdumiem un modes industrijas spiediena.
Intervijā Ieva atklāj, ka visvairāk sevi viņa apzinās tieši tad, kad sāp – ne tikai fiziski, bet emocionāli. “Reiz es biju attiecībās četrus gadus,” viņa sāk, ar skumjām atceroties pagātni. “Viņš teica, ka mīl mani vairāk nekā jebko pasaulē – bet tajā pašā vakarā es uzzināju, ka viņam ir paralēlas attiecības.” Šāds trieciens lika viņai pārskatīt savu dzīvi, savus lēmumus, un beigu beigās – pārdomāt savu ceļu.
Tagad Ieva ir apņēmusies radīt telpu, kur cilvēki var pilnībā atslēgties no steigas un rutīnas. Īpašumus, kurus viņa iegādājusies, viņa pati iekārtojusi un izīrē caur Airbnb, ļaujot svešiniekiem piedzīvot mieru, baudīt dabu un pilnībā restartēties. Tā ir vieta, kur var sēdēt āra baļļā, vērot zvaigznes vai doties līdz jūrai, neizjūtot steigu – kaut kas, ko daudzi no mums aizmirst lielpilsētu drudzī.
Taču Ieva nedomā apstāties pie mājas nomas. Viņas nākotnes plānos ir radīt garīgās prakses centrus – vietas, kur cilvēki var nodarboties ar jogu, meditāciju, holotropo elpošanu, aromterapiju vai vienkārši apzināties sevi dziļāk, drošā un mājīgā atmosfērā. Viņa uzskata, ka šādi rituāli un pieredzes palīdz cilvēkiem nonākt tuvāk savam “es” un saprast, kas patiesībā ir svarīgs, kad modeļu rampas gaismas vairs nelīdzinās dzīves būtībai.
Saruna par dabu un tās nozīmi kļūst par vienu no sarunas stūrakmeņiem. Ieva smej, ka tikai tad, kad dzīvo lielpilsētā, kur cilvēks ir pastāvīgā kustībā un trokšņā, var novērtēt svaigu gaisu, klusumu un telpu ap sevi. Viņa atsauc atmiņā Ragakāpu Jūrmalā – vietu, kur viņa var doties garos, vientuļos pastaigās un elpot dziļi, bez satraukuma par cilvēku pūļiem. Arī Rīgas ielās viņa vairs nejūtas kā skrējējā starp cilvēku masām, bet kā daļa no ritma, kas viņu nevis nogurdina, bet atmodina.
Ikdienā Ieva bauda vienkāršus labumus, kurus daudzi no mums uztver par pašsaprotamiem – ūdeni, ko var dzert tieši no krāna, svaigu gaisu, kas piepilda plaušas, un mieru, ko sniedz saikne ar dabu. Un, ja agrāk viņa meklēja piepildījumu uz pasaules slavenākajām skatuvēm, tagad viņa to atrod šeit – Latvijā, savā ģimenes lokā un savā jaunajā dzīves projektā, kas sola kļūt par daudzu cilvēku iekšējā miers un izaugsme vietu.
