Ieva Florence-Vīksne, pazīstama Latvijas skatuvju un ekrānu aktrise, producente un režisore, savā jaunākajā atklāsmē tiecas caur emocionālu un patiesu prizmu parādīt to, kas slēpjas aiz teātra spožajām zālēm un bieži vien ignorētajām aizkulises sienām. Viņas profesionālā dzīve, kas ilgus gadus lielā mērā bijusi veltīta Dailes teātrim, kino un televīzijai, tagad izpaužas kā personisks ceļojums no mazajām lomām līdz pat pašizaugsmei, kas mainījusi gan viņas skatījumu uz mākslu, gan uz dzīvi kopumā.
Florence-Vīksne atklāj, ka karjeras sākums nebija viegls. “Man piedāvāja lomas, kuras ne vienmēr esmu vēlējusies spēlēt, taču es nebaidos no izaicinājumiem,” viņa saka, atklājot, ka ir spēlējusi arī lomas, par kurām pati sākotnēji šaubījusies, tai skaitā raksturus, kas var tikt uztverti kā provokatīvi vai sarežģīti. Šīs pieredzes viņai devušas sapratni ne tikai par aktiera lomu skaitu teātra izrādēs, bet arī par to, cik svarīgi ir pilnībā izprast raksturu, kuru atveido uz skatuves.
Savā stāstā Florence-Vīksne atklāj, ka piedalījusies pasākumos “FuckUp Nights Riga”, kur kultivē aizklātas diskusijas par neveiksmēm un izaicinājumiem karjerā. Tā ir platforma, kur slaveni cilvēki dalās ar savām kļūdām un publiski runā par to, kas agrāk tika apspiests vai slēpts. Viņa uzsver, ka šādas diskusijas nav tikai par kļūdām, bet gan par mācīšanos un pilnveidošanos, par spēcīgu stāstu, kas var kalpot par motivāciju arī citiem.
Taču Ieva nedomā aprobežoties tikai ar profesionālo vidi. Viņa uzskata, ka pati svarīgākā loma, ko viņa jebkad spēlēs, ir dzīve pati – un tā ir saistīta ar ģimeni. Pēc aktiermākslas un teātra gadiem viņa pievērsusies arī citiem projektiem, tostarp ģimenes orientētām iniciatīvām, kuros viņa kopā ar savu dēlu piedzīvo neaizmirstamas lietas un iepazīst pasauli no cita skatupunkta. Šī jauna dzīves posma prioritāte ir parādīt, ka pieredze un attiecības ārpus skatuves ir vērtīgākas par jebkuru lomu, kas uzrakstīta uz papīra.
Florence-Vīksne atzīst, ka šis process ir mainījis viņas skatījumu uz sevi un publisko attēlojumu. Tas, ko cilvēki redz uz skatuves vai ekrāna, ir tikai aisberga redzamā daļa; īstā dzīve notiek aiz kadra un aizgaismās – tur, kur personīgais stāsts saduras ar cilvēka iekšējām vēlmēm un sapņiem. Šī sapratne sniedz ne tikai mieru, bet arī jaunu mērķi – izmantot savas pieredzes gan uz skatuves, gan ārpus tās, lai iedvesmotu citus.
Ieva Florence-Vīksne šodien ir ne tikai māksliniece uz skatuves, bet arī māksliniece savā dzīvē, kuras stāsts atgādina, ka pat vismazākā loma var būt liels solis pretī pašizziņai un iekšējai brīvībai. Viņas ceļš, kas sākās ar teātra izrādēm un lomu spēli, ir pārvērties par dziļu personisko ceļojumu, kur svarīgākais ir nevis skatītāju aplausi, bet gan tā iekšējā balss, kas ved uz patiesu sevis saprašanu.
