Latvijas kino pasaule šīs vasaras beigās satricināja latviešu komēdijas «Tizlenes» pirmizrāde, un viss uzmanības fokusā nebija tikai pati filma. Rīgā, kinoteātra ieejas sarkanā paklāja galā, sabiedrība ieradās pulcēties ne tikai, lai redzētu jauno režisores Martas Elīnas Martinsones darbu, bet arī lai novērtētu dažas no spilgtākajām personībām, kas tajā piedalās. Starp skaļākajiem mirkļiem tika pamanīta Jaunā Rīgas teātra vadošā aktrise Guna Zariņa, kura eleganti soļoja gar skatītāju pūļiem, taču ne mazāk uzmanību izpelnījās viņas dēls Kirils Ēcis, kurš bija klāt, lai apbalvotu māti ar īpašu atzinību un sirdsmieru.
Guna Zariņa kinolentē «Tizlenes» atveido galvenās varones, 9. klases skolnieces Sarmītes mātes lomu — raksturīgu, emocionāli intensīvu tēlu, kas ne reizi vien pārsteidz ar dziļumu un precizitāti. Skatītāji, tostarp arī daudzi kritiķi, filmā atzīmēja viņas mūžīgo harizmu, kas spēj piešķirt jebkuram varonim īpašu aurālu klātbūtni. Un tieši pie sarkanā paklāja šī harizma tika pilnībā apliecināta — tur, kur Guna savienojās ne vien ar lomu, bet ar pašu dzīvi.
Tomēr šajā vakarā uzmanība nebūt nebija tikai uz aktrisi. Guna Zariņas dēls Kirils Ēcis, kurš pasaulē nācis pirms 21 gada attiecībās starp aktrisi un aktieri un režisoru Ģirtu Ēci, ieradās pie mātes ar dziļu lepnumu acīs. Kirils jau paspējis pievērst sabiedrības uzmanību arī pats — viņa mākslas darbs, ko sauc «Pateikts neonā», ir apskatāms pilsētvides instalācijā Rīgā, un tas līdz pat oktobra nogalei turpina gūt uzmanību no vietējiem mākslas cienītājiem.
Šī instalācija, kas atrodas Kronvalda bulvārī virs bijušās Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ēkas, tiek izgaismota ar īpašiem neona uzrakstiem. Tā nav tikai vizuāla izpausme — Kirils to raksturojis kā mācību par līdzāspastāvēšanu un spēju būt gaismā, nenometot ēnu. Viņa vārdi — «Iemācīties līdzās pastāvēšanu, kas nav balstīta sāncensībā… It kā būt un reizē nebūt» — pārceļ skatītāju no vienkārša kino vakara uz dziļāku refleksiju par radošo un cilvēcisko klātbūtni.
Šī filmas pirmizrāde, kuras laikā sabiedrība satikās, lai svinētu ne tikai Latvijas kino jaunākos profesionāļus, bet arī lai apkampītu ģimenes vērtības un radošo garu, iedvesmoja daudzu klātesošo domāt par mākslas vietu mūsu ikdienā. Guna Zariņa un Kirils Ēcis stāsts šajā naktī nebija tikai mammas un dēla kopīga soļa demonstrācija; tas bija apliecinājums radošuma spēkam, kas spēj pārkāpt robežas starp skatītāju un izpildītāju.
