Pazīstamā rakstniece Dace Rukšāne šobrīd izbauda pavisam citādu dzīves posmu, ko pati mēdz dēvēt par savdabīgu radošo komandējumu mājsaimniecības un ģimenes valstībā. Viņa atklāti atzīst, ka šis laiks pieder bērniem, vīram un mājas mieram, nevis izmisīgai skriešanai pēc jauniem literāriem sasniegumiem. Rakstniece vairs netic mītam, ka māksliniekam obligāti jābūt izbadējušamies, nelaimīgam vai nervozi noraustītam, lai radītu ko vērtīgu. Viņas pasaule šobrīd griežas ap ikdienišķiem, bet emocionāli piesātinātiem mirkļiem, kuros laimes sajūtu izdodas notvert pat visvienkāršākajās norisēs.
Runājot par sievietes lomu un vizuālo tēlu, Dace neslēpj savu viedokli par plastikas ķirurģiju. Viņa novērojusi, ka daudzas paziņas izvēlas uzlabot savu izskatu, lai celtu savu tā dēvēto tirgus vērtību, īpaši brīžos, kad tiek meklēts jauns partneris. Rukšāne uzskata, ka vēlme izskatīties labāk nav muļķības pazīme, jo pirmais iespaids ir izšķirošs. Ja noslīdējis plakstiņš liek sejai izskatīties nogurušai vai pat nodzertai, viņa neredz iemeslu, kāpēc to neizlabot. Tomēr pati rakstniece šobrīd jūtas mierā ar sevi un savu spoguļattēlu. Viņai pietiek vien ar aukstu ūdeni sejas noskalošanai, lai justos labi, turklāt mājās viņa ik dienas saņem apliecinājumus par savu skaistumu.
Dzīve ar trim pusaudzēm zem viena jumta ir savāds un reizēm pat izaicinošs piedzīvojums. Dace uzsver, ka mammai vienmēr jāpaliek mammai, nevis jāmēģina kļūt par labāko draudzeni. Viņasprāt, tikai māte var sniegt to beznosacījuma mīlestības un drošības sajūtu, ko draudzeņu lokā atrast nav iespējams. Attiecības ar meitām ir ciešas un uzticības pilnas, taču pusaudžu vecums prasa īpašu diplomātiju. Dace ir iemācījusies pielāgoties katras meitas raksturam – ar vienu drīkst runāt tikai no rītiem, ar otru tikai vakaros, bet trešajai dienas vidū veikts zvans var šķist kā lieka kontrole. Viņa atzīst, ka meita Agnese pat reizēm tieši norādījusi, ka mātes klātbūtne draugu tusiņā nebūtu vēlama, jo citu jauniešu mammas tā neuzvedas.
Rukšāne neslēpj savu riebumu pret to, cik ļoti sievietes dzīvi un pašsajūtu ietekmē hormoni. Viss – no ādas novecošanas un svīšanas līdz pēkšņām garastāvokļa maiņām, pumpām un ķermeņa uzpampšanai – ir pakļauts šīm ķīmiskajām vētrām. Tomēr bērni viņai ir iemācījuši svarīgu dzīves mācību: nekas nav pastāvīgs. Atteikšanās no egoistiskiem priekiem, kas dominēja jaunībā, ir devusi vietu daudzšķautņainākai laimei. Tagad viņa spēj patiesi priecāties par citu panākumiem un baudīt pašpietiekamību, kas viņā nav mitusi vienmēr. Kādreiz viņa bijusi kā mazs, bailīgs dzīvnieciņš, kam vajadzēja apkārtējo atbalstu, bet tagad Dace ir sieviete, kura bauda savu mieru un saņemtās dzīves balvas.
