Mākslas menedžere Leonarda Ķestere-Kļaviņa nekad nav baidījusies runāt atklāti, un viņas pārdomas par ģimeni, bērniem un sievietes misiju šoreiz skan īpaši jaudīgi un pat nedaudz provokatīvi. Viņa ir pārliecināta, ka mūsdienu sievietēm būtu mērķtiecīgi jātiecas uz lielu ģimeni, un četru bērnu modelis ir tas ideāls, pie kura būtu jāturas. Leonarda neslēpj – ja šis mērķis netiek sasniegts, vēlākajos dzīves posmos var nākties saskarties ar smagu nožēlu, kuru labot vairs nebūs iespējams.
Viņa pati ir māte diviem dēliem, taču tagad, raugoties no savas dzīves pieredzes augstumiem, Leonarda atzīst, ka ar to nebija diezgan. Viņas sacītais burtiski vibrē no emocijām – tās nav tikai pārdomas, tā ir dedzīga pārliecība, kas dzimusi no pašas piedzīvotā. Viņa uzsver, ka bērni ir tie, kas piepilda dzīvi ar jēgu brīžos, kad karjera un sabiedriskais mirdzums sāk bālēt. Leonarda stāsta, ka savulaik viņai pat prātā nav nācis apstāties, taču dzīve ieviesa savas korekcijas.
Leonarda Ķestere-Kļaviņa atceras laiku, kad dēli vēl bija mazi, un to milzīgo enerģijas apmaiņu, kas notiek starp māti un bērnu. Viņa uzskata, ka tieši ceturtais bērns ir tas maģiskais skaitlis, kas nodrošina pilnīgu emocionālo drošību un māju sajūtu vecumdienās. Viņa aicina sievietes neiekrist pašpietiekamības un karjeras slazdā, jo darbs nekad nespēs sniegt to siltumu, ko sniedz kupls bērnu pulks. Tas ir kā neredzams tīkls, kas tevi tur, kad pasaule apkārt kļūst auksta.
Viņas vārdi par nožēlu ir īpaši asi. Leonarda ir novērojusi, ka daudzas sievietes pēc četrdesmit gadu vecuma pēkšņi attopas pie tukšuma sajūtas, saprotot, ka iespēju laiks ir pagājis. Viņa pati atklāti atzīst, ka būtu gribējusi vairāk bērnu, un šī atziņa nāk ar zināmu rūgtumu, ko viņa nevēlas redzēt citu sieviešu acīs. Tāpēc viņa nekaunas teikt tieši – dariet to tagad, kamēr varat, jo vēlāk sirds sāpēs par neizmantoto iespēju dāvāt dzīvību.
Šī nav tikai pamācība, tas ir kliedziens pēc patiesām vērtībām. Leonarda uzskata, ka liela ģimene ir vislielākā greznība, ko sieviete var sev atļauties. Viņa stāsta par to īpašo saikni, kas veidojas starp brāļiem un māsām, un kā šī vide norūda raksturu un iemāca mīlēt bez nosacījumiem. Viņas pašas dēli ir izauguši par patstāvīgiem vīriešiem, taču viņa joprojām jūt to izsalkumu pēc lielāka ģimenes loka, kas pulsētu mājās katros svētkos un ikdienā. Tas ir stāsts par drosmi izvēlēties bērnus, nevis tikai komfortu un šķietamu brīvību.
