Hokeja pasaule mēdz būt nežēlīga, un Rodrigo Ābols to šobrīd izjūt uz savas ādas asāk nekā jebkad agrāk. Kamēr līdzjutēji gaidīja viņa spožo debiju Filadelfijas “Flyers” sastāvā, ziņas no okeāna viņas puses trieca kā auksta duša – latviešu uzbrucējs ir oficiāli ievietots traumēto spēlētāju sarakstā. Šis pavērsiens šķiet gandrīz neticami dramatisks, ņemot vērā paša sportista nesenās pārdomas par to, cik dīvaini un brīžiem pat sāpīgi viņa dzīvē mēdz iegriezties lielie sporta notikumi. Rodrigo pats neslēpj rūgtu smieklu devu par savu likteni, atzīstot, ka pagaidām ar olimpiskajām spēlēm un lielajiem karjeras pagriezieniem viņa dzīvē nekas labs nesaistās.
Šis nav stāsts tikai par hokeju, bet gan par cilvēka cīņu ar apstākļiem, kas šķiet kā nolādēti. Atceroties iepriekšējās olimpiskās pieredzes, Ābols atklāj detaļas, kas liek sirdij sažņaugties – no traumas pašā turnīra sākumā līdz pat mokošai neziņai un fiziskām sāpēm. Viņš stāsta, ka katru reizi, kad tuvojas šis grandiozais forums, kaut kas noiet greizi. “Es smejos, ka pagaidām ar olimpiādēm manā dzīvē nekas labs nesaistās,” viņš atklāti atzīst, analizējot savu līdzšinējo ceļu. Šie vārdi tagad, pēc nonākšanas traumēto sarakstā NHL klubā, skan pravietiski un skumji.
Filadelfijas “Flyers” vadība bija spiesta pieņemt lēmumu par Rodrigo ievietošanu traumēto spēlētāju sarakstā (IR), kas nozīmē, ka viņa ceļš uz pamatsastāvu tiek uz laiku apturēts. Viņa vietā no fārmkluba jau ir izsaukts Leins Pedersons, taču tukšumu, ko atstāj latviešu cīnītāja prombūtne, aizpildīt nav tik vienkārši. Ābols šosezon bija izvirzījis sev augstus mērķus, taču ķermenis kārtējo reizi pateica “nē” tieši tajā brīdī, kad pasaule skatījās uz viņu.
Atmosfēra ap hokejistu ir elektrizēta – no vienas puses ir milzīgs gribasspēks un vēlme pierādīt sevi prestižākajā līgā, bet no otras – hroniska neveiksmju sērija, kas viņu vajā tieši pirms izšķirošajiem startiem. Rodrigo atmiņas par Pekinas olimpiskajām spēlēm joprojām ir dzīvas, kur viss beidzās pat nesācies, atstājot tikai rūgtumu un neizmantotas iespējas sajūtu. Viņš apraksta to iekšējo tukšumu, kas pārņem, kad tu esi ieguldījis milzu darbu, bet spiests noskatīties uz notiekošo no malas.
Šobrīd, atrodoties neapskaužamā situācijā Amerikā, Ābols atkal saskaras ar saviem dēmoniem. Fiziskā trauma ir tikai viena medaļas puse, daudz smagāks ir emocionālais slogs, apzinoties, ka laiks rit, bet “lāsts” turpinās. Viņš savā raksturīgajā tiešumā neslēpj emocijas – tās ir dusmas, vilšanās un reizē arī spīts. Kamēr citi spēlētāji bauda prožektoru gaismas, Rodrigo ir spiests aizvadīt garas stundas rehabilitācijas telpās, cerot, ka šī būs pēdējā reize, kad viņa vārds parādās sarakstos pie tiem, kuri “nevar spēlēt”. Tas ir stāsts par pacietību, kas tiek pārbaudīta līdz pēdējai robežai, un par hokeja zvaigzni, kuras ceļš uz virsotni ved caur ērkšķiem un nebeidzamām traumām.
