Dziedātājas Lienes Atvaras spožā uzvara “Supernovas” finālā un gaidāmais brauciens uz Eirovīziju daudziem šķiet kā viegls panākumu stāsts, taču aiz mirdzošajiem tērpiem un pārliecinātās balss slēpjas patiesi baisa un emocionāli postoša realitāte. Māksliniece pirmo reizi ir gatava runāt par savas dzīves melnāko posmu, kad liktenis viņu trieca pret zemi ar tādu spēku, ka šķita – piecelties vairs nebūs iespējams. Tas nebija tikai radošs lūpums, tā bija pilnīga kontroles zaudēšana pār savu eksistenci, veselību un pat sievišķību.
Pavisam nesen Liene nonāca situācijā, kuru lielākā daļa cilvēku nespētu izturēt bez pilnīga sabrukuma. Viņas ikdiena pārvērtās murgā, kurā valdīja totāla finansiāla nestabilitāte un biedējoša neziņa par to, kur viņa liks galvu pēc dažām nedēļām. Dzīve bez mājām un drošības sajūtas bija tikai sākums. Smagā emocionālā spriedze un nemitīgais stress atstāja graujošas sekas uz Lienes veselību, izraisot ko tādu, ko neviena sieviete nevēlas piedzīvot – viņai tika diagnosticēta alopēcija. Slimība, kas liek matiem izkrist, kļuva par pēdējo pilienu jau tā pārpildītajā ciešanu kausā.
Redzēt, kā tavs ķermenis sāk mainīties pret tavu gribu un tu neko nevari pasākt, ir neaprakstāmas šausmas. Liene atklāti atzīst, ka tajā brīdī sajūta bija tāda, it kā pasaule slīdētu prom zem kājām. Lietas, kas iepriekš šķita pašsaprotamas un garantētas, pēkšņi kļuva par greznību. Viņa sāka zaudēt kontroli pār visu, kas viņai piederēja, ieskaitot pašas vizuālo tēlu, kas skatuves māksliniekam ir tik būtisks. Šis trieciens skāra pašu personības kodolu, radot milzīgu nedrošību un emocionālu tukšumu.
Tomēr tieši tajā brīdī, kad Liene Atvara atradās pašā bezdibeņa malā, notika neticamais. Viņa uzdeva sev brutāli godīgu jautājumu: ko es patiesībā gribu darīt, ja šī ir mana pēdējā iespēja? Atbilde atnāca skaidra un neapšaubāma – viņa grib dziedāt. Šī personīgā krīze, kas citu varētu salauzt, Lienei kļuva par mežonīgu impulsu jaunai jaunradei. Tieši šajās bailēs un izmisumā dzima dziesma, kas vēlāk kļuva par viņas glābiņu un ceļazīmi uz lielo skatuvi.
Skatoties uz Lieni šodien, ir grūti iztēloties, ka viņa ir gājusi cauri tādai ellei. Viņa neslēpj, ka ceļš līdz dziesmai “Ēnā” un uzvarai ir bijis izmērcēts asarās un neziņā. Tagad, kad viņa gatavojas pārstāvēt Latviju visas Eiropas priekšā, šī uzvara garšo pavisam citādāk – tā ir uzvara pār slimību, uzvara pār nabadzību un, pats galvenais, uzvara pār pašas bailēm. Liene Atvara ir pierādījums tam, ka pat tad, kad esi pazaudējis visu, ieskaitot kontroli pār savu ķermeni, tu joprojām vari atrast spēku, lai radītu kaut ko tik skaistu, kas aizkustina tūkstošiem sžu.
