Operas dīva Kristīne Opolais un pasaulslavenais diriģents Andris Nelsons savulaik tika uzskatīti par vienu no spožākajiem un ietekmīgākajiem pāriem Latvijas un pasaules kultūras telpā. Viņu laulība šķita kā pasaka, kurā savienojas divas ģeniālas dvēseles, taču pirms vairāk nekā septiņiem gadiem šis sapnis sabruka, atstājot fanus neziņā un skumjās. Tagad, pēc ilga klusuma perioda, Kristīne Opolais ir nolēmusi atklāt kārtis un pastāstīt, kāda patiesībā izskatās viņu ikdiena šodien, kad starmešu gaismas ir izdzisušas un tiesas papīri sen parakstīti.
Māksliniece neslēpj, ka abu starpā joprojām valda neparasti cieša un harmoniska saikne, ko daudzi šķirti pāri varētu tikai skaudīgi apbrīnot. Viņa uzsver, ka, neskatoties uz juridisko šķiršanos, viņi ir spējuši saglabāt to, kas ir vissvarīgākais – īstu ģimenes sajūtu. Opolais atklāti atzīst, ka abu tikšanās savulaik nebija nejaušība, bet gan liktenīgs pagrieziens, kura lielākais dārgums ir viņu kopīgā meita Adriana. Tieši meitas labklājība un sirdsmiers ir bijis galvenais dzinulis, kāpēc abi vecāki nolēmuši nolikt malā jebkādas pagātnes pārestības vai ambīcijas.
Interesanti, ka Andris Nelsons šobrīd ģimenes mājās viesojas pat biežāk nekā laikā, kad abi vēl skaitījās oficiāli precēti. Kopīgi pavadītie brīži trijatā ir kļuvuši par pašsaprotamu ikdienas sastāvdaļu, radot Adrianai drošu un mīlestības pilnu vidi. Kristīne ar smaidu novēro, ka meita ir pārmantojusi tēva pedantisko dabu un apbrīnojamo disciplīnu. Piemēram, Adriana mēdz iestatīt vairākus modinātājus, lai tikai nenokavētu skolas autobusu, un vienmēr ir gatava iziet no mājas pat pirms noteiktā laika. Šī kontroles sajūta un kārtības mīlestība ir tieši tas, kas raksturo arī pašu slaveno diriģentu.
Kristīne Opolais šobrīd jūtas mierpilna un pārliecināta par savu izvēli veidot tieši šādu attiecību modeli. Viņai ir būtiski, lai bērns neredzētu spriedzi vai naidu, bet gan cieņu un draudzību starp diviem tuvākajiem cilvēkiem pasaulē. Dziedātāja atzīst, ka Andris meitu uzskata par savu lielāko laimi, un šī kopīgā mīlestība pret Adrianu ir tas tilts, kas viņus vienmēr turēs kopā, lai arī kādus ceļus katrs no viņiem izvēlētos savā privātajā dzīvē. Šis stāsts nav par beigām, bet gan par jaunu, daudz nobriedušāku un dziļāku draudzību, kas pierāda, ka pēc šķiršanās dzīve nebeidzas, bet gan iegūst jaunas, iepriekš neparedzētas krāsas.
