Pasaules slavenākā latviešu operdīva Kristīne Opolais vairs nav tā pati sieviete, kuru publika pieradusi redzēt žilbinošos prožektoru staros. Viņas acīs joprojām mirdz tas pats tēraudzaļais miers, un lūpām izvēlētais fuksiju sārtums liecina par nezūdošu eleganci, taču kaut kas viņas būtībā ir neatgriezeniski mainījies. Kristīne ir kļuvusi siltāka, klusāka un, iespējams, daudz noslēpumaināka nekā jebkad agrāk. Viņas balss intonācijās vairs nedzird to trauksmi, kas pavadīja galvu reibinošo karjeru starp Ņujorku, Milānu un Vīni. Tagad viņa runā par mieru, ko atradusi ārpus lielajiem operu iestudējumiem, atstājot pagātnē to neprātīgo skrējienu, kas reiz definēja viņas ikdienu.
Māksliniece atklāti atzīst, ka viņas profesija nekad nav bijusi tikai darbs – tas ir liktenis, bīstams un ļoti intīms sevis ziedošanas process. Kristīne uzskata, ka īsta drāma uz skatuves nav iespējama bez personīgām sāpēm un bīstamām dzīves situācijām. Viņa ir pārliecināta: ja aktrise savā privātajā dzīvē nav gājusi cauri ellei, viņa nespēj ticami nospēlēt ciešanas. Šī skarbā atziņa caurvij visu viņas karjeru, kurā gandrīz visas viņas atveidotās varones beigās mirst. Nāve uz skatuves viņai ir kļuvusi par pavadoni, tomēr tagad viņa sapņo par ko citu – par lomu, kurā beidzot varētu palikt dzīva. Viņas lielais sapnis ir Minnija, tēls, kas nestu cerību, nevis kārtējo traģisko finālu.
Interesanti, ka, atrodoties skatītāju zālē, Kristīne jūtas kā svešiniece. Nesenā viesošanās Ņujorkā un Metropoles operas apmeklējums viņai licis saprast, ka viņa nespēj vienkārši vērot procesu no malas. Maģija lūst, svētums pazūd, un viņa jūtas neērti tajā pasaules pusē, kas nav domāta viņai. Viņa ir radīta skatuvei, nevis krēslam publikā. Tajā pašā laikā Kristīne nekad nav tiekusies pēc liekas uzmanības ārpus teātra sienām. Viņa atceras, kā Andrejs Žagars savulaik brīnījies par viņas vēlmi slēpties un dzīvot vienkāršu, pat klusu dzīvi. Triumfa mirkļi pieder pasaulei, bet sirds – vienkāršībai.
Lielais lūzuma punkts Kristīnes dzīvē bija pandēmijas laiks, kad pasaule uz brīdi apstājās. Kamēr aģents izmisīgi brīdināja, ka karjeras virsotnē nedrīkst pazust, jo ceļš atpakaļ var būt slēgts, Kristīne izdarīja savu izvēli. Viņai vajadzēja izlemt – turpināt mirdzēt uz pasaules lielākajām skatuvēm vai būt par pilna laika mammu savai meitai. Šī izvēle nebija viegla, taču tā bija nepieciešama, lai saglabātu sevi. Tagad viņa atgriežas, bet ar citu jaudu un citiem mērķiem, gatavojoties savai debijai Beļģijas Karaliskajā operā, kur viņa stāsies pretī orķestrim un publikai pilnīgā vientulībā – tikai viņa un Cilvēka balss.
Runājot par pagātni, nevar apiet tēmu par viņas un diriģenta Andra Nelsona reiz tik apspriesto laulību. Viņi bija zvaigžņu pāris, kas iekaroja pasauli, taču pēc septiņiem gadiem šī savienība izira. Kristīne neslēpj, ka viņu attiecības tagad ir ieguvušas jaunu formu, un abi ir devušies tālāk, meklējot laimi citviet. Neskatoties uz šķiršanās sāpēm un sērām pēc vecmāmiņas zaudējuma, kas salauza viņas sirdi, māksliniece turpina iet savu ceļu. Viņa tic, ka viss piedzīvotais – gan skumjas, gan vientulība – tikai audzē viņas spēku un padara viņu par to leģendu, kādu mēs redzam šodien.
