Latvijas spilgtākā televīzijas personība Baiba Sipeniece-Gavare, kuru daudzi dēvē par īstu sievieti-taifūnu, savu 43. dzimšanas dienu sagaida ar sev raksturīgo atklātību un dzirkstošu enerģiju. Viņa nekad nav slēpusi, ka dzīve ir jāsvin šodien un tagad, jo neviens no mums nezina, cik gari būs mūsu dzīves ceļi. Tieši šī apziņa liek Baibai mesties ikvienā avantūrā ar pilnu krūti, neatskatoties uz pagātnes rētiem vai sabiedrības aizspriedumiem.
Baibas ceļš līdz slavas virsotnei nebūt nav bijis kaisīts ar rožu ziedlapiņām. Atceroties savu jaunību, viņa atklāj, ka pēc atgriešanās mājās savulaik piedzīvojusi smagu emocionālu krahus. Mēģinot glābt situāciju, viņa iestājusies Kultūras darbinieku tehnikumā, taču tur valdījusī atmosfēra un mācību viela izraisījusi tikai riebumu. Sipenieces dumpīgais gars nav ļāvis klusēt – viņa konfliktējusi ar visiem pasniedzējiem pēc kārtas, līdz tikusi skaļi izmesta no mācību iestādes. Taču šī neveiksme tikai norūdīja viņas raksturu, kas šodien neļauj nevienam kāpt uz galvas.
Runājot par savu dabu, Baiba atzīst, ka ir sirsnīga, tomēr vajadzības gadījumā spēj sāpīgi iekost. Viņa neslēpj, ka savas un savas ģimenes intereses spēj aizstāvēt pat ar spēka metodēm, ja situācija to prasa. Šī emocionalitāte un spontanitāte ne reizi vien viņu ievedusi kuriozās, bet bīstamās situācijās. Spilgti atmiņā palicis gadījums, kad Baiba, ne sekundi nedomājot, iekāpusi paziņas mašīnā, lai “gabaliņu pabraukātos”, un pilnā ātrumā ietriekusies priekšā stāvošā auto. Tāpat neaizmirstams ir stāsts par skriešanu pakaļ aizejošam vilcienam pa šķembām, lai glābtu somiņu, kamēr draugi tamburā klieguši par pazudušu maku.
Sipeniece neslēpj arī savas lielākās bailes – kļūt veca un nepamanīt to trauslo robežu, kur stils pārvēršas bezgaumībā. Viņas tēls vienmēr ir bijis košs, rotāts ar kilogramiem kreļļu un gredzenu, taču viņa ir skarba pret sevi: Ja redzat mani ģērbjamies neatbilstoši vecumam, iesperiet man! Ja tas nelīdz, tad vienkārši nošaujiet. Viņa vēlas novecot ar pašcieņu, nevis kļūt par apsmieklu apkārtējiem.
Aiz kameru gaismām un skaļajiem smiekliem slēpjas arī mistiski pārdzīvojumi. Baiba atceras šausminošu sapni, kurā redzējusi sevi mirušu un savu meitu Grietu paklūpam un sasitam pieri. Pamostoties un piesteidzoties pie bērna gultiņas, viņa palikusi mēma – meitai uz pieres bijusi tieši tāda pati brūce kā sapnī. Šādi brīži liek viņai vēl vairāk novērtēt to, kas viņai ir dots. Šodien Baiba jūtas piepildīta – viņai ir mīlošs vīrs, arhitekts Gatis Gavars, un divas brīnišķīgas meitas. Viņa necieš tos, kuri nemitīgi sūdzas par dzīvi, un uzskata, ka galvenais ir vienkārši būt veselam un ievērot “dzīves ceļa zīmes”.
