Latvijas kino pasaule šajās dienās piedzīvo saviļņojošu mirkli, jo Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzejā durvis vērusi vērienīga izstāde “Vārdi un bildes”, kas veltīta vienam no mūsu tautas mīlētākajiem režisoriem – Jurim Streičam. Šis notikums nav tikai parasta ekspozīcija, tas ir dziļš, emocionāls un vizuāli piesātināts ceļojums meistara pasaulē, kas ļauj ieskatīties tur, kur parasti skatītāja acs netiek klāt. Izstādes atklāšanas pasākums pulcēja tuvākos domubiedrus, kino entuziastus un tos, kuriem Streiča vārds saistās ar pašām siltākajām atmiņām par latviešu identitāti uz ekrāna.
Kino muzeja vadītāja Agnese Logina, daloties pārdomās par izstādes tapšanas procesu un tās galveno vēstījumu, uzsver kādu fundamentālu aspektu, kas caurstrāvo visu meistara darbu. Viņa norāda, ka Jurim Streičam vienmēr ir bijis vitāli svarīgi meklēt un atrast veidu, kā mākslas valodā parādīt specifisko, brīžiem tik grūti notveramo latvisko mentalitāti. Tas nav tikai stāsts par kadru vai dialogu, tas ir stāsts par to, kā mēs jūtam, kā mēs klusējam un kā mēs smejamies paši par sevi. Šī mentalitātes meklēšana ir bijusi Streiča dzinulis gadu desmitiem, radot filmas, kas kļuvušas par mūsu kultūras koda neatņemamu sastāvdaļu.
Izstādes “Vārdi un bildes” nosaukums precīzi raksturo tās saturu un paša režisora dabu. Tajā eksponēti ne tikai kadri no kulta filmām, bet arī personīgāki materiāli, kas atklāj Streiču kā daudzpusīgu mākslinieku. Viņš nav tikai cilvēks pie kameras, viņš ir gleznotājs, rakstnieks un filozofs. Ekspozīcija izceļ to, cik cieši režisora darbā ir saistīts vizuālais tēls ar literāro pamatu. Katrs vārds viņa scenārijos ir rūpīgi izsvērts, lai tas saskanētu ar to bildi, ko mēs vēlāk redzam uz lielā ekrāna. Muzeja telpās radītā atmosfēra ļauj apmeklētājam burtiski sajust to radošo dzirksti un brīžiem arī smago darbu, kas slēpjas aiz katras “Likteņdzirnu” vai “Limuzīna Jāņu nakts krāsā” ainas.
Atklāšanas laikā gaisā virmoja patiesa cieņa un apbrīna. Runātāji atgādināja, ka Streiča filmas ir spējušas mūs vienot gan visgrūtākajos, gan priecīgākajos laikos. Viņa spēja saskatīt skaisto ikdienišķajā un traģisko komiskajā ir tas unikālais talants, ko šī izstāde cenšas godināt. Agnese Logina akcentēja, ka muzeja mērķis bija radīt telpu, kurā apmeklētājs varētu ne tikai skatīties, bet arī domāt līdzi tam, kas mēs esam kā tauta. Juris Streičs savos darbos nekad nav baidījies no tiešuma, taču viņš to vienmēr ir darījis ar bezgalīgu mīlestību pret savu zemi un tās cilvēkiem. Šī izstāde ir kā mīlestības vēstule Latvijas kino vēsturei, kuras centrālais varonis joprojām turpina iedvesmot jaunos māksliniekus un priecēt skatītāju sirdis.
