Leģendārā latviešu aktrise un astroloģe Akvelīna Līvmane šovasar pošas savai 75. jubilejai, taču viņas acīs joprojām mirdz tas pats noslēpumainais dzīvīgums, kas savulaik apbūra tūkstošiem skatītāju. Pēc četru gadu klusuma pauzes viņa beidzot ir atgriezusies uz lielās skatuves, šoreiz Nacionālajā teātrī, lai tēlotu lomu, kas dīvainā kārtā sasaucas ar viņas pašas likteņa līkločiem. Izrādē “Kad atkal būsim jauni” Akvelīna iedzīvina Almu – sievieti, kura visu mūžu klusībā mīlējusi vienu vienīgu vīrieti, tā arī nekad neizveidojot savu ģimeni un paliekot vientulībā ar savām atmiņām.
Šī loma māksliniecei likusi gremdēties ļoti personiskās un pat sāpīgās atmiņās, kuras viņa parasti sargā no svešām acīm. Sarunā viņa neslēpj, ka dzīve mēdz būt nežēlīga, un atmiņu stāsti par tuvāko zaudējumu joprojām liek sirdij sažņaugties. Akvelīna ar asarām acīs atceras savu māti, kura pameta šo pasauli pāragri – viņai nebija pat piecdesmit sešu gadu. Tajā liktenīgajā vakarā aktrise kā parasti devās uz teātri spēlēt izrādi, nenojaušot, ka mājās viņu gaidīs baisa realitāte. Ienākot pa durvīm un ieraugot visus radiniekus kopā, viņa sākotnēji pat nespēja aptvert notikušo, priecīgi sasveicinoties, pirms prāts pieņēma šokējošo ziņu par mātes nāvi slimnīcā.
Vēl baisāka bērnības trauma Akvelīnai saistās ar tēva māsas pāragro aiziešanu vien 28 gadu vecumā. Jaunā sieviete “sadegusi” tūlīt pēc otrā bērniņa piedzimšanas. Mazā Akvelīna tolaik stāvējusi pirtiņā pie zārka un sūtījusi visus savus bērna dvēseles spēkus, cerot, ka mirusī tūlīt piecelsies. Taču pieaugušo čuksti par sekciju un “zāģu skaidām vēderā” brutāli pārtrauca bērna ilūzijas, atstājot neizdzēšamas pēdas viņas apziņā.
Šodien Akvelīna uz dzīvi raugās ar viedumu, ko sniedz gadi un zvaigžņu pārzināšana. Viņa skarbi kritizē mūsdienu sabiedrībā valdošo jaunības kultu, kur divdesmitgadnieces tiek iztaujātas par skaistuma noslēpumiem un sievietes izmisīgi “stiepj” sejas ādu, lai tikai neizskatītos vecas. Aktrise uzskata, ka šī dzenāšanās pēc mākslīga skaistuma ir kļuvusi par īstu apsēstību, kamēr patiesais skaistums slēpjas smieklu krunciņās un iekšējā mierā. Viņa neslēpj rūgtumu par to, ka mūsdienu globālā pasaule šķir paaudzes – mazbērni vairs nepazīst savas vecmāmiņas, un veci cilvēki tiek pamesti novārtā, it kā viņu dzīves stāsts vairs nebūtu vērtīgs.
Aktrise atzīst, ka tagad, pēc pusgadsimta uz Dailes teātra skatuves, viņa beidzot jūtas brīva. Viņai vairs nav nekur jāskrien, nav jāpierāda sevi kastingos vai jādzenas pakaļ lomām. Katrs rīts sākas ar lēnu tējas tasi un pateicību par to, ka nav smagu slimību. Viņa mācās baudīt katru mirkli, pat ja tās ir tikai gardas vakariņas vai aizraujoša lekcija internetā. Akvelīna uzsver, ka dzīvē ir jābūt gatavam gan melnajām, gan baltajām svītrām, un galvenais ir nepalaist garām iespējas, ko sniedz liktenis. Viņas filozofija ir vienkārša: mēs atkal būsim jauni tikai mūžībā vai sapņos, tāpēc šeit un tagad ir jādzīvo savas sirds dēļ, nevis lai izpatiktu sabiedrības nežēlīgajiem standartiem.
