Latvijas iemīļotā televīzijas personība un pasākumu vadītāja Baiba Sipeniece-Gavare ir devusies savas dzīves, iespējams, pārdrošākajā un eksotiskākajā dēkā. Jau veselu nedēļu viņa atrodas tur, kur civilizācijas elpa šķiet tik tikko jūtama – noslēpumainajā un mežonīgajā Papua-Jaungvinejā. Šis brauciens Baibai nebija vienkārši spontāns lēmums, bet gan zibsnīga apjausma. Brīdī, kad ceļojumu rīkotājs Valdis Vītoliņš publicēja informāciju par šo maršrutu, māksliniece acumirklī sapratusi, ka viņai tur ir jābūt par katru cenu. Viņa pati atzīst, ka šāds piedzīvojums viņai bijis vajadzīgs “kā ēst”, lai gan ceļš līdz kārotajam galamērķim izvērtās par īstu izturības un pacietības pārbaudījumu.
View this post on Instagram
Nokļūšana šajā pasaules malā atgādināja sarežģītu rēbusu, kur katrs solis prasīja milzu piepūli. Sākot ar piņķerīgo vīzas iegūšanas procesu un beidzot ar galvu reibinošu loģistiku, kas dzen izmisumā pat pieredzējušus ceļotājus. Baiba neslēpj, ka neziņa par to, kas viņu sagaidīs šajā svešajā zemē, bijusi milzīga, tomēr tagad, baudot pirmatnējo dabu, viņa droši var apgalvot – tas bija katras sekundes un katra nervu šūnas vērts. Papua-Jaungvineja viņas acīs ir palikusi neskarta, mežonīgi skaista un biedējoši patiesa savā vienkāršībā.
Tomēr šis skaistums nāk komplektā ar pamatīgu devu adrenalīna un piesardzības. Baiba atklāj skaudro realitāti par valsts galvaspilsētu, kuru viņa raksturo kā patiešām traku vietu. Milzīgais bezdarba līmenis ir radījis vidi, kurā tūrists nav tikai viesis, bet gan eksotisks radījums, kas piesaista nevēlamu uzmanību. Šeit spēkā ir skarbi izdzīvošanas likumi – par vienatnē izietu gājienu pat līdz tuvākajai bodei nevar būt ne runas. Tas ir risks, kuru neviens saprātīgs ceļotājs nevēlas uzņemties, jo vietējā realitāte diktē savus noteikumus.
Protams, neatņemama šī reģiona mistikas daļa ir stāsti par kanibālismu, un arī Baibas sekotāji nav kavējušies uzdot kutelīgo jautājumu: “Vai šeit ēd cilvēkus?” Televīzijas zvaigzne ar sev piemītošo humoru mierina satrauktos prātus – veselu nedēļu viņu grupa ir pavadījusi neskarta. Neviens neesot ne apēsts, ne pat nedaudz aizkosts. Tomēr piesardzība nekad nenāk par skādi. Baiba stāsta, ka pirms kāpšanas ārā no autobusa katrā ciemā grupa pa jokam, bet reizē nopietni apjautājas vietējiem, vai šajā apvidū joprojām nav iecienīts uz kārbiņa likt “baltos lempjus”. Vietējie gan mierina, ka šīs senās tradīcijas jau labu laiku ir palikušas pagātnē, taču gaisā joprojām virmo mežonīgā senatnes dvesma.
Šis ceļojums Baibai Sipeniecei-Gavarei ir kļuvis par ko vairāk nekā tikai atpūtu. Tā ir apziņas maiņa un pilnīgi cita pasaule, kas liek uz visu raudzīties no jauna punkta. Skatoties uz šo neparasto zemi, viņa nespēj beigt priecāties par tās unikalitāti un solās savus sekotājus priecēt ar jauniem stāstiem. Emocijas sit augstu vilni, un šis ir tikai sākums viņas lielajai Papua-Jaungvinejas sāgai, kas solās būt vēl krāšņāka un pārsteidzošāka.
