Latvijas Nacionālā teātra zvaigzne Maija Doveika beidzot ir nolēmusi pārtraukt klusēšanu par tēmām, kas parasti paliek aiz priekškara. Viņas atklāsmes par darbu teātrī un cilvēcisko attiecību dinamiku uz skatuves dēļiem liek aizdomāties ikvienam, kurš kaut reizi ir apbrīnojis aktiera darbu no malas. Maija uzskata, ka teātra vidē valda īpaši noteikumi, un viens no tiem ir neizbēgamā atziņa, ka mēs nevaram un mums nav jābūt vienādi jutīgiem. Tas ir dabisks process, tomēr tieši šī atšķirība bieži kļūst par iemeslu iekšējiem konfliktiem un pārpratumiem.
Aktrise neslēpj, ka viņas profesija pieprasa milzīgu emocionālo atdevi, taču vienlaikus tā iemāca arī zināmu distanci. Viņa uzsver, ka katram māksliniekam ir savs sāpju slieksnis un savs veids, kā uztvert apkārtējo pasauli. Ja visi būtu vienādi, māksla zaudētu savu daudzveidību un dziļumu. Tajā pašā laikā Maija norāda uz bīstamo robežu starp profesionālo tēlu un personīgo pašsajūtu. Reizēm aktieris tik ļoti saplūst ar lomu, ka atgriešanās realitātē kļūst smaga un nogurdinoša.
Runājot par atmosfēru kolektīvā, Doveika atzīst, ka teātris ir kā dzīvs organisms. Viņa pati ir gājusi cauri posmiem, kad emocijas sit augstu vilni, un brīžiem, kad gribas vienkārši norobežoties no visa. Viņa vairs nemēģina izlikties, ka viss ir kārtībā, ja iekšēji jūt nogurumu. Aktrise ir sapratusi, ka sevis saudzēšana nav vājuma pazīme, bet gan nepieciešamība, lai izdzīvotu šajā profesijā ilgtermiņā. Tas ir stāsts par to, kā neļaut skatuves mākslai pilnībā iztukšot dvēseli.
Maija arī dalās pārdomās par to, kā laika gaitā mainījusies viņas attieksme pret kolēģiem un kritiku. Viņa vairs negaida no citiem to, ko viņi nespēj sniegt, un nemēģina uzspiest savu redzējumu. Šī iekšējā brīvība nākusi ar gadiem un pieredzi, ko viņa ir guvusi gan spožos panākumos, gan smagos mēģinājumu procesos. Viņa atgādina, ka aiz katras veiksmīgas izrādes slēpjas milzīgs neredzams darbs, asaras un reizēm pat izmisums, par kuru skatītājs zālē pat nenojauš.
Šīs atklātās sarunas mērķis ir parādīt, ka pat visspožākās zvaigznes ir tikai cilvēki ar savām vājībām. Maija Doveika aicina mūs visus būt saprotošākiem vienam pret otru, jo mēs nekad nezinām, kādu cīņu otrs cilvēks izcīna savā iekšienē. Teātris ir spogulis, bet spogulī redzamais tēls ne vienmēr atbilst tam, kas notiek aiz tā. Viņas vārdi kalpo kā atgādinājums par to, cik svarīgi ir saglabāt savu patieso “es” pat tad, kad prožektoru gaismas ir izdzisušas un skatītāji devušies mājās.
