Pazīstamais latviešu mūziķis un multimākslinieks Markus Riva, kurš šobrīd atrodas saulainajā Losandželosā, Kalifornijā, dalījies ar negaidīti smagām un eksistenciālām pārdomām, kas likušas viņa sekotājiem uz mirkli apstāties ikdienas skrējienā. Mākslinieks, kurš parasti priecē ar estētiskiem foto un iedvesmojošiem mirkļiem, šoreiz izvēlējies pacelt priekškaru pār savu iekšējo pasauli, uzdodot jautājumu, kas šajos nemierīgajos laikos tirda ikvienu no mums: kur šajā neticami skaļajā un haotiskajā pasaulē mēs vispār varam justies patiesi droši?
Riva neslēpj savu sarūgtinājumu par to, kā mūsdienu digitālais laikmets ir mainījis mūsu uztveri pret traģēdijām. Viņš norāda uz baismīgu tendenci — ziņas par karu mūsu viedtālruņu ekrānos tagad parādās starp parastām reklāmām un smieklīgiem mēmiem. Šī informācijas plūsma ir kļuvusi tik blīva un nepārtraukta, ka pat vislielākās šausmas kļūst par daļu no ikdienas rutīnas. Markus ar skumjām secina, ka steidzamības sajūta vienkārši izgaist, bet sabiedrības sašutums izplēn tikpat ātri, cik parādījies, padarot mūs visus nedaudz vienaldzīgākus pret apkārt notiekošo postu.
Mūziķis savās pārdomās aiziet vēl tālāk, analizējot, kā politiskā spriedze ir kļuvusi par tādu kā neizbēgamu fona troksni mūsu dzīvēs. Tas nekur nepazūd, tas vienkārši ir turpat blakus, līdz brīdim, kad atkal tiek pārkāpta kāda sarkana līnija, kad nokrīt kārtējā bumba vai kārtējo reizi cieš neveiksmi mēģinājumi vienoties par pamieru. Šis nebeidzamais cikls liek uzdot baisu jautājumu par mūsu kā sabiedrības stāvokli — kā gan tas ir noticis, ka pastāvīgs konflikts un nemitīga karadarbība mums ir kļuvusi par kaut ko pavisam “normālu”?
View this post on Instagram
Šie vārdi, kas rakstīti tālajā Kalifornijā, skan neparasti personīgi un pat sāpīgi. Markus Riva nebaidās atzīt, ka pasaules skaļums kļūst apdullinošs un ka aiz krāšņajām bildēm un panākumiem slēpjas cilvēks, kurš tāpat kā mēs visi meklē savu miera ostu laikā, kad apkārt sabrūk ierastā kārtība. Viņa vēstījums ir kā modinātājzvans, aicinot neļaut savai sirdij nocietināties un nepierast pie tā, pie kā nekad nevajadzētu pierast — pie ciešanām un naida, kas pārpludina mūsu ziņu lentes.
