Latvijas bobsleja leģenda un olimpiskais čempions Oskars Melbārdis beidzot ir atradis īstos vārdus, lai uzrunātu sabiedrību laikā, kad bobsleja aizkulisēs jūtamas krasas pārmaiņas. Pēdējās dienas sportistam pagājušas dziļās pārdomās par sporta veidu, kas gadiem ilgi ir bijis viņa dzīves centrs, un šīs pārdomas ir caurvītas gan ar cerību, gan negaidīti atklātu rūgtumu par piedzīvoto starp savējiem. Melbārdis neslēpj, ka bobslejs turpmāk būs savādāks un neierastāks, un tikai laiks rādīs, vai jaunie speciālisti, kas drīzumā tiks oficiāli paziņoti, spēs komandu aizvest līdz jaunām virsotnēm.
Tomēr aiz profesionālā vēlējuma sagatavot komandu olimpiskajai sezonai un piesaistīt jaunus talantus, slēpjas daudz personiskāks stāsts. Oskars atklāti atzīst, ka karjeras laikā ir ne tikai baudījis uzvaras mirkļus, bet arī rūpīgi vērojis apkārtējos cilvēkus. Viņa vārdi skan kā spēcīgs trieciens tiem, kuri gadiem ilgi atradušies viņam blakus: “Esmu vērojis cilvēkus, kuri mani ir atbalstījuši, un tajā pašā laikā cilvēkus, kuri noniecinājuši un aiz muguras aprunājuši.” Šī nodevības sajūta nav pazudusi, jo, pēc sportista teiktā, šīs runas turpinās joprojām. Melbārdis gan piebilst ar lepnumu — ja reiz par viņu runā aiz muguras, tas nozīmē tikai vienu: viņš vienmēr ir bijis tiem priekšā, un šis fakts skauģiem nav bijis patīkams.
Šajā emocionālajā vēstījumā īpaša loma atvēlēta trenerim Sandim Prūsim. Melbārdis uzsver, ka bez Prūša viņš nekad nebūtu sasniedzis tādas virsotnes. Tas bija treneris, kurš redzēja potenciālu jau kopš pirmās dienas, kurš prata motivēt, reizēm piedot vaļības, bet citreiz pateikt skarbāku vārdu. Prūša “bobslejs asinīs” un spēja izplānot katru detaļu līdz sīkumam atnesa Latvijai olimpisko zeltu, bronzas medaļas, pasaules un Eiropas čempionu titulus. Oskars asi vēršas pret kritiķiem, kuri uzskata, ka trenera maiņa bija nepieciešama jau sen, uzsverot, ka tieši šī sadarbība ļāva latviešiem nostāties pasaules bobsleja pašā virsotnē.
Noslēgumā Melbārdis pieliek punktu visām baumām par viņa iespējamo atgriešanos izlasē jaunā statusā. Uz jautājumu, vai viņš pievienosies komandai kā speciālists, atbilde ir stingrs un nepārprotams “nē”. Viņaprāt, vārds “speciālists” skan pārāk nopietni, un šādam cilvēkam jābūt ar milzīgu pieredzi un tehniskām zināšanām, ko viņš šobrīd sev nepiedēvē. Šīs ir beigas vienam posmam, bet bobsleja pasaule nu palikusi gaidās — kas būs tie noslēpumainie cilvēki, kuru vārdi drīzumā satricinās sporta aprindas?
