Populārais aktieris un dzejnieks Andris Bulis, kura vārds Latvijas radošajās aprindās saistās ar dziļumu un emocionālu atkailinātību, kārtējo reizi pierādījis, ka aiz skatuves spožuma slēpjas sirds, kas neaizmirst savas saknes. Šoreiz viņa uzmanības centrā nonākusi Salacgrīvas vidusskola – vieta, kur reiz dīguši paša mākslinieka sapņi un kur tagad viņš atgriežas jau pavisam citā statusā, lai palīdzētu uzplaukt nākamajiem talantiem.
Andris Bulis publiski dalījies ar aizkustinošām pārdomām par to, ko patiesībā nozīmē skolas gadi. Viņa vārdi skan gandrīz kā grēksūdze vai sena dzejas rinda, liekot katram lasītājam atskatīties uz savu pagātni. Aktieris uzsver, ka skola nebūt nav tikai sausi uzdevumi, bezgalīgi mājasdarbi vai noguruma pilna nopūta pēc kārtējā pabeigtā darba posma. Viņam skola ir ceļš – gan tas, kas ved uz zinību templi, gan tas, kas katru dienu ved mājup, pilns ar pārdomām un jaunības maksimālismu.
Šajā atmiņu stāstā Bulis neslēpj, ka skolas laikā ir pieredzēts gan rūgtums, ko mēdz sagādāt neveiksmes vai pirmās vilšanās, gan tas neaizvietojamais, draudzīgais siltums, kas silda sirdi pat pēc daudziem gadiem. Tieši šie gadi, pēc mākslinieka domām, ir bijuši tie pakāpieni, kas veduši viņu augšup pa dzīves kāpnēm. Viņš atzīst, ka tajā laikā, būdams skolnieks, neviens no mums īsti neapzinās, ka tieši šie mirkļi, šie gaiteņi un šīs klases telpas patiesībā ir mūsu nākotne, kas tobrīd tikai sāk veidoties.
Taču Andris Bulis neaprobežojas tikai ar skaistām atmiņām. Viņa rīcība ir vēl skaļāka par vārdiem. Jau trešo gadu pēc kārtas aktieris turpina savu personīgo tradīciju – pasniegt motivācijas stipendiju vienam īpašam Salacgrīvas vidusskolas absolventam. Šogad šis gods un atbalsts ticis jaunajai un talantīgajai Lienei Priekulei.
Bulis neslēpj prieku par meitenes sasniegumiem, norādot, ka stipendijas saņēmējam ir jābūt personībai. Tas nav stāsts tikai par izcilām atzīmēm dienasgrāmatā. Lai saņemtu šādu atzinību no paša mākslinieka, ir jābūt kaut kam vairāk – ir jāspēj būt aktīvam ārpus skolas sola, jāuzņemas līdera loma un jārāda piemērs citiem. Liene Priekule ir tieši tāda – jauniete, kurā Andris saskatījis to degsmi un potenciālu, kas pelnījis atspēriena punktu turpmākajā dzīves ceļā. Ar sirsnīgu novēlējumu “Lai veicas!” aktieris palaiž jauno absolventi lielajā dzīvē, atstājot neizdzēšamas pēdas ne tikai skolas vēsturē, bet arī konkrēta cilvēka liktenī.
