Latvijas mīlētākais aktieris un dāmu siržu lauzējs Andris Bulis beidzot ir nolēmis kliedēt plīvuru pār savas karjeras pirmsākumiem, daloties ar stāstu, kas liek gan pasmaidīt, gan aizdomāties par to, cik neprognozējams mēdz būt liktenis. Izrādās, ka ceļš uz spožajām prožektoru gaismām nebūt nebija rozēm kaisīts, bet gan sākās ar kādu pavisam negaidītu un pat nedaudz dramatisku starpgadījumu pusaudža gados. Bulis atceras, ka tieši skolas laiks bija tas posms, kad viņam bija jāpieņem izšķirošie lēmumi, taču tajā brīdī aktiera profesija nebija viņa prioritāšu saraksta augšgalā.
Viss mainījās kādā liktenīgā vakarā, kad jaunais Andris kopā ar draugiem, tikko pabeidzis karstu basketbola spēli, nolēma doties uz teātra izrādi. Emociju pārņemts un sportiskā azarta vadīts, viņš pat neaizdomājās par dreskodu, taču pie teātra durvīm viņu gaidīja auksta duša. Aktiera vecāki saņēma asu aizrādījumu par dēla nepiemēroto apģērbu, un tajā mirklī jauno pusaudzi pārņēma patiesas bailes un kauna sajūta. Viņš toreiz, sirds dziļumos aizvainots un nobijies, skaļi izteica frāzi, kas tagad šķiet gandrīz pravietiska: “Nolādētais Dailes teātris!” Kurš gan būtu domājis, ka pēc gadiem tieši šis “nolādētais” teātris kļūs par viņa otrajām mājām un viņa vārds uz šīs skatuves dārdēs visā valstī?
Interesanti, ka Andra sākotnējie sapņi bija saistīti ar pavisam citu jomu. Viņš nopietni apsvēra iespēju kļūt par sporta žurnālistu vai treneri. Viņa prātu nodarbināja anatomijas studijas, lai iestātos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Tomēr dzīvei bija citi plāni. Papildus profesionālajām ambīcijām, jaunajam vīrietim bija arī pavisam praktiski apsvērumi – viņš skaidri zināja, ka nevēlas veidot lielu ģimeni tik agrā vecumā, un teātris viņam šķita kā ideāla bēgšanas vieta no ikdienas rutīnas.
Būtisks faktors bija arī finansiālā neatkarība. Bulis neslēpj, ka iestāšanās budžeta vietā bija milzīgs atvieglojums viņa vecākiem, un šī apziņa viņam deva papildu dzinuli pierādīt sevi uz skatuves. Viņa stāsts ir spilgts apliecinājums tam, ka pat visnegaidītākie dzīves pavērsieni un spontāni pieņemti lēmumi var novest pie galvu reibinošiem panākumiem. No pusaudža, kurš baidījās no teātra stingrajiem noteikumiem, viņš ir izaudzis par personību, bez kuras šodien Latvijas kultūras dzīve nav iedomājama. Šodien viņš uz savu toreizējo izsaucienu atskatās ar sirsnīgu smaidu, apzinoties, ka tieši tas bērnišķīgais spīts pavēra durvis uz pasauli, kuru viņš tagad sauc par savu dzīves aicinājumu.
