Populārais un skatītāju mīlētais aktieris Andris Keišs beidzot ir nolēmis dalīties pārdomās par to, kas patiesībā veido cilvēka personību un kāda loma tajā ir vecāku gudrībai. Viņa atziņas par bērnu audzināšanu ir negaidīti dziļas un pat nedaudz provocējošas mūsdienu kontrolējošajā sabiedrībā, kur vecāki bieži vien cenšas ieprogrammēt katru bērna soli. Keišs uzskata, ka lielākā dāvana, ko vecāki var sniegt savām atvasēm, ir pavisam vienkārša, tomēr grūti izpildāma – tā ir netraucēšana.
Pēc aktiera domām, gan māmiņām, gan tēviem vissvarīgākais uzdevums ir nevis veidot bērnu pēc sava tēla un līdzības, bet gan ļaut viņam attīstīties dabiski. Viņš uzsver, ka vecākiem vajadzētu atturēties no savu nepiepildīto sapņu un ilgu uzspiešanas bērniem. Tas ir smags emocionāls darbs – noskatīties no malas un nesabojāt sava bērna dzīvi ar pārlieku lielām gaidām vai stingru kontroli. Ir jāļauj bērnam dzīvot tieši tā, kā viņš pats uzskata par pareizu, nevis kā to diktē vecāku ambīcijas.
Atskatoties uz savu pagātni, Andris Keišs pauž milzīgu pateicību savai mammai, kura prata ievērot šo trauslo robežu. Viņš neslēpj, ka mātes ietekme uz viņa personību ir bijusi milzīga, pat ja to ir grūti noformulēt konkrētos vārdos. Tieši no viņas aktieris ir mantojis tādas īpašības kā rūpīgums un augsta atbildības sajūta. Taču vissvarīgākā praktiskā mācība bijusi tieši saimnieciskā disciplīna – ieradums sekot līdzi, lai viss apkārt būtu tīrs: sākot no drēbēm un nagiem, beidzot ar kārtību mājā.
Bērnība Keišam asociējas ar brīvību no diktatūras. Vienīgais “piespiedu” darbs, ko viņš kopā ar brāli piedzīvoja, bija saistīts ar izdzīvošanu padomju okupācijas gados. Tolaik darbs dārzā nebija izvēle vai vaļasprieks, bet gan nepieciešamība, lai ziemā būtu ko ēst. Kartupeļu audzēšana, ogu lasīšana un neskaitāmu ievārījumu burku gatavošana bija ikdienas sastāvdaļa, kas mūsdienās, kad visu var nopirkt veikalā, šķiet kā tāla eksotika.
Interesanti, ka Andra siltākās bērnības atmiņas ir saistītas ar vietu, kas daudziem rada nepatiku – slimnīcu. Viņa mamma strādāja par kardioloģijas nodaļas vecāko māsu Jelgavas 2. slimnīcā. Aktieris vēl joprojām spilgti atceras to īpašo gaisotni māsu istabā, kur smaržoja kafija un vienmēr atradās kāda kūciņa. Viņam bija īpaši aizkustinoši redzēt savu fotogrāfiju zem stikla uz mammas darba galda. Pat šodien, sajūtot specifisko medikamentu un dezinfekcijas līdzekļu aromātu, aktierī atmostas patīkams siltums un drošības sajūta.
Keišs uzsver, ka viņa vecāki nekad nav centušies viņu ierobežot. Kad viņš un brālis gandrīz vienlaicīgi pameta vecāku mājas, lai dotos savās dzīvēs – viens uz Ventspili, otrs uz Rīgu –, mamma nekad neizmantoja emocionālu šantāžu vai kontroli. Viņš novēl ikvienam bērnam tādu māti, kura neuzspiež savu gribu un necenšas noteikt, par kādu cilvēku bērnam jākļūst, jo katrs jau ir tieši tāds, kādam viņam jābūt. Viņš apbrīno to, ka ikdienas dzīve un pasaule lielā mērā turas tieši uz šo sieviešu-dieviešu pleciem, kuras prot būt noteicējas, nezaudējot savu mīlestību.
