Tenisa pasaule jau gadiem ilgi ir dalījusies divās nometnēs, kad runa ir par tādiem vīriem kā Ernests Gulbis un Niks Kirisoss. Viņus ierasts dēvēt par “sliktajiem zēniem”, par dumpiniekiem, kuri nespēj valdīt pār savām emocijām un regulāri nonāk konfliktos ar tiem, kuriem uz laukuma pieder pēdējais vārds – spēles tiesnešiem. Tomēr, skatoties uz mūsdienu tenisa attīstību, rodas jautājums: vai viņu agresīvās reakcijas nav bijušas tikai priekšvēstnesis daudz dziļākai problēmai, kas šobrīd pārņem profesionālo sportu?
Kopš brīža, kad kortos tika ieviesti automatizētie līniju tiesneši, gaisotne ir mainījusies. Šķiet, ka tehnoloģiskais progress, kam vajadzēja ieviest absolūtu taisnīgumu, ir radījis negaidītu blakusparādību. Novērojumi liecina par satraucošu tendenci – jo mazāk lēmumu tiesnešiem ir jāpieņem pašiem, jo neprecīzāki un vājāki tie kļūst tajos brīžos, kad viņu iejaukšanās ir kritiski nepieciešama. Tas vairs nav stāsts tikai par bumbiņas nospiedumu uz māla vai milimetriem uz zālāja, tas ir stāsts par autoritātes un profesionalitātes eroziju.
Ernests Gulbis savas karjeras laikā nekad nav klusējis, ja jutis netaisnību. Viņa tiešums un nereti skarbā valoda pret krēslā sēdošajiem arbitriem daudziem šķita kā necieņa, taču tagad šī kritika iegūst pavisam citu kontekstu. Ja tiesnesis kļūst par pasīvu vērotāju, kurš paļaujas tikai uz datora signālu austiņās, viņš zaudē to asumu un koncentrēšanās spēju, kas nepieciešama augstākā līmeņa sportā. Niks Kirisoss, savukārt, ar savu eksplozīvo dabu ir izgaismojis katru mazāko kļūdu, ko pieļauj cilvēka faktors, un šobrīd šīs kļūdas kļūst arvien pamanāmākas.
Teniss piedzīvo neticamu popularitātes kāpumu, tas kļūst par globālu izklaides fenomenu, un prasības pret spēlētāju fizisko sagatavotību aug ar katru dienu. Tomēr tiesnešu atlase un viņu kapacitāte šķietami netiek līdzi šim tempam. Ja mēs vēlamies redzēt izcilu tenisu, mums ir vajadzīgi tiesneši, kuri spēj vadīt spēli ar tādu pašu pārliecību, ar kādu Gulbis izpilda savu neatvairāmo servi. Šobrīd rodas sajūta, ka sistēma pati “iemidzina” tiesnešu modrību, padarot viņus par vājāko posmu ķēdē, kurā viss pārējais ir nostrādāts līdz perfekcijai. Vai tiešām “sliktie zēni” bija tie, kuri kļūdījās, vai arī viņi vienkārši pirmie pamanīja, ka tiesnešu krēslos sēdošie sāk zaudēt savu kompetenci?
