Kad 2013. gadā latviešu tenisiste Anastasija Sevastova paziņoja par karjeras beigām, pasaule domāja, ka tas ir fināls. Tikai 23 gadu vecumā, mocīta ar nebeidzamām traumām un slimībām, viņa izskatījās salauzta. Tajā brīdī Anastasija pati ticēja, ka teniss viņai ir palicis pagātnē. Viņa vēlējās vienkāršu, mierīgu dzīvi – bez čemodāniem, lidostām un nemitīga spiediena. Viņa nodevās studijām Austrijā, baudīja laiku ar savu mīļoto vīrieti un draugiem, burtiski mācoties no jauna, kā tas ir – vienkārši būt cilvēkam, nevis mašīnai, kurai katru dienu jāiziet laukumā.
Tomēr liktenis bija sagatavojis scenāriju, kam nespētu noticēt pat pārdrošākie Holivudas režisori. Gandrīz divus gadus Anastasija bija prom no lielā sporta. Viņa baudīja “normālo” dzīvi, bet kaut kur dziļi iekšā klusi gruzdēja nepabeigta darba sajūta. Kad viņas ķermenis beidzot bija atpūties un elkoņa traumas vairs nelika par sevi manīt, Anastasija nolēma pamēģināt vēlreiz. Sākums bija vairāk nekā pieticīgs – nekādu prožektoru gaismu, nekādu milzīgu arēnu. Tikai mazi ITF turnīri Ēģiptes svelmē, kur viņai viss bija jāsāk no nulles, cīnoties ar spēlētājām, kuru vārdi nevienam neko neizteica.
Lielais lūzums notika Ņujorkā, prestižajā “US Open” turnīrā. Pasaule ieraudzīja pavisam citu Sevastovu – mierīgu, nosvērtu un neticami bīstamu. Tas, ko viņa paveica Artūra Eša stadionā, lika tenisa elitei aizturēt elpu. Viņa, būdama ranga lejasgalā, burtiski noslaucīja no ceļa tā brīža ranga trešo raketi un Francijas atklātā čempionāta uzvarētāju Garbinji Mugurusu. Spāņu zvaigzne nespēja atrast pretlīdzekļus Anastasijas viltīgajiem “dropšotiem” un taktiskajai gudrībai. Tas nebija vienkārši panākums, tā bija brutāla atgriešanās elites virsotnē, parādot, ka talantu nevar vienkārši “norakstīt”.
Anastasija atklāti atzina, ka šoreiz viņa tenisu bauda citādi. Vairs nav tās panikas un izmisuma, kas viņu pavadīja karjeras sākumā. Viņa pat paspēja pajokot ar presi, kad viņai jautāja, vai viņa ir laimīga par atgriešanos – nē, protams, ka nē, viņa ar smaidu atcirta, liekot visiem saprast, ka šoreiz viņa pati diktē noteikumus. No pirmās latvietes, kas pēc ilgām desmitgadēm izcīnīja WTA titulu, līdz sievietei, kura spēja uzvarēt pati savu likteni un atgriezties tur, kur viņai pieder vieta – starp labākajām pasaulē. Šis stāsts nav tikai par sportu, tas ir par sievietes spēku piecelties tad, kad visi jau ir aizgriezušies.
