Latvijas mīlētais aktieris Mārtiņš Egliens beidzot ir pārtraucis klusēšanu par savas dzīves smagāko periodu, kas viņu noveda pie pilnīga izmisuma un bezdarba. Tas, kas sākās kā dīvaina kaite, pārauga murgā, kas ilga četrus gadus un burtiski izdzēsa viņa identitāti. Mākslinieks atzīst, ka tajā brīdī šķita — pasaule zem kājām ir sabrukusi, jo viņam tika atņemts vienīgais un svarīgākais darba instruments — balss. Egliens šo situāciju salīdzina ar vistraģiskāko scenāriju, kāds vien iespējams radošam cilvēkam, norādot, ka tas ir tieši tāpat kā pianistam pēkšņi pazaudēt rokas.
Aktieris neslēpj, ka visgrūtākais nebija finansiālais krahs, bet gan neziņa un tukšums, kas valdīja nākotnes priekšā. Kad viņš pirmo reizi mūžā devās saņemt bezdarbnieka pabalstu, tā bijusi briesmīga sajūta, kas palikusi atmiņā uz visiem laikiem. Bezdarbs nebija tikai ieraksts dokumentos, tas bija simbolisks apliecinājums tam, ka viņš ir “noņemts no trases”. Egliens atklāj, ka šajā posmā vissmagāk spieda apziņa, ka tunelī nav redzama nekāda gaisma. Viņš jutās iesprostots situācijā, kurā viņa iepriekšējie sasniegumi teātrī vairs neko nenozīmēja, jo viņš nespēja izrunāt ne vārda.
Intervijā viņš dalās pārdomās par to, ka šis likteņa trieciens, iespējams, bijis augstāku spēku sūtīts. Mārtiņš uzskata, ka Dievs viņu apturējis nevis lai sodītu, bet gan lai pasargātu un liktu pārskatīt dzīves prioritātes. Tikai tad, kad viņš iekšēji pieņēma lēmumu vairs neatgriezties vecajā vidē un pameta teātri, notika brīnums — balss pamazām sāka atgriezties. Šī sakritība viņam lika saprast, ka dvēsele vairs negribēja atrasties tur, kur tā jutās nelaimīga. Aktieris uzsver, ka izkāpšana no komforta zonas un ierastās profesionālās vides prasīja milzīgu drosmi, jo bailes no nezināmā bija paralizējošas.
Šobrīd, kad slimība ir uzvarēta un runas spējas ir atgūtas, Mārtiņš Egliens uz dzīvi skatās ar pavisam citām acīm. Viņš ir iemācījies novērtēt katru mirkli un cenšas darīt tikai to, kas viņu patiesi iedvesmo. Viņa stāsts ir spēcīgs apliecinājums tam, ka pat tad, kad šķiet, ka viss ir zaudēts, var sākties jauns un daudz skaistāks ceļš. Viņš aicina ikvienu nebaidīties no pārmaiņām un ieklausīties savā sirdī, jo palikšana vidē, kas vairs nesniedz prieku, var maksāt pārāk dārgi. Tagad viņa dzīve ir piepildīta ar jauniem sapņiem un kaislībām, pierādot, ka pēc katra kritiena ir iespējams piecelties un lidot vēl augstāk.
