Basketbola laukumā viņu nepamanīt nav iespējams, un tas nav tikai spilgtās spēles stila dēļ. Ilze Jākobsone ir sieviete, kura burtiski izstaro enerģiju, ko apkārtējie mīļi dēvē par mazo motoriņu. Viņas augums varbūt nav pats raženākais, taču cīnītājas gars un neatlaidība ir tie faktori, kas padara viņu par vienu no pamanāmākajām figūrām Latvijas basketbolā. Šis stāsts nav tikai par punktiem un piespēlēm, bet gan par cilvēku, kurš spēj aizraut un iedvesmot pat vislielākos skeptiķus.
Ilzes gaitas sportā sākās ar klusu apņēmību, taču ātri vien kļuva skaidrs, ka viņas talants nav noslēpjams. Viņa atzīst, ka basketbols ir bijusi viņas dzīves neatņemama sastāvdaļa jau kopš bērnības. Atceroties pirmos soļus uz parketa, acīs iemirdzas īpaša uguntiņa. Toreiz neviens vēl nezināja, ka šī mazā meitene kļūs par Latvijas izlases dzinējspēku. Viņas spējas vadīt komandu, redzēt laukumu un pieņemt zibenīgus lēmumus ir slīpētas gadiem ilgi, caur sviedriem, asarām un nebeidzamiem treniņiem.
Daudzi viņu raksturo kā mazu un ātru, taču Ilze pati pret šo apzīmējumu izturas ar smaidu. Viņa lieliski apzinās savas priekšrocības – spēju ielīst spraugās, kur citi netiek, un pārtvert bumbas, ko pretinieces uzskatīja par drošām. Viņas “motoriņš” nekad neapstājas, pat tad, kad nogurums šķiet nepārvarams. Tieši šī neizsīkstošā jauda ir tā, kas liek faniem gavilēt tribīnēs un treneriem uzticēt viņai izšķirošos mirkļus spēlē.
Taču aiz katras uzvaras stāv arī grūti brīži. Ilze neslēpj, ka profesionālais sports prasa upurus. Tie ir izlaisti ģimenes svētki, tāluma sajūta no mājām un nemitīga sevis pierādīšana. Tomēr mīlestība pret oranžo bumbu atsver visu. Kad viņa uzvelk Latvijas izlases kreklu, viss pārējais paliek otrajā plānā. Tajā brīdī ir tikai laukums, komandas biedrenes un kopīgais mērķis. Viņas saikne ar komandu ir dziļi emocionāla, un viņa ir tā, kura prot uzmundrināt citus, kad rokas sāk nolaisties.
Runājot par savu raksturu, Ilze atzīst, ka dzīvē ir tikpat dinamiska kā sportā. Viņa neprot sēdēt dīkā. Viņai vajag kustību, emocijas un jaunus izaicinājumus. Tieši šī dzīvespriecīgā attieksme piesaista cilvēkus un padara viņu par komandas dvēseli. Viņas ceļš uz panākumiem nav bijis klāts tikai ar rozēm, taču katrs akmens viņas ceļā ir tikai nostiprinājis viņas gribu. Viņa ir pierādījums tam, ka ar mazu augumu var sasniegt milzīgas virsotnes, ja vien krūtīs pukst liela un drosmīga sirds.
