Eksotiskais un kaislību pilnais atvaļinājums karstajā Ēģiptē Magonei Liedeskalnai ir noslēdzies, taču mājupceļš nav bijis nekāds vieglais rožu dārzs. Brīdī, kad lidmašīnas riteņi skāra zemi, dzejnieces sirds burtiski plīsa pušu, jo tur, tālajā un saulainajā kūrortā, palika viņas karstasinīgais pielūdzējs Jaceks. Šīs atvadas nebija vienkārša pamāšana ar roku – tie bija asaru plūdi, gari skatieni un neizturams smagums krūtīs, kas Magoni pavadīja visa lidojuma laikā. Emocijas sita tik augstu vilni, ka sieviete nespēja valdīt pār saviem pārdzīvojumiem, ļaujot visai Latvijai ieraudzīt savu neaizsargātāko pusi.
Magone neslēpj, ka pēdējie mirkļi kopā ar Jaceku bijuši emocionāli smagākie visā viņas mūžā. Kad pienācis laiks doties uz lidostu, realitāte skārusi tik spēcīgi, ka asaras sākušas ritēt pār vaigiem neapstājoties. Tas nebija tikai parasts atvaļinājuma beigu skumju brīdis, tā bija patiesa un dziļa trauma, apzinoties, ka mīļotais vīrietis paliek tur, bet viņai jāatgriežas pie ikdienas rūpēm Latvijā. Magone atzīst, ka sirds viņai burtiski brēkusi, un Jaceka klātbūtne pēdējās minūtēs pirms šķiršanās tikai padarījusi situāciju vēl dramatiskāku. Viņa jutās pilnīgi salauzta un emocionāli iztukšota, nespējot iedomāties nākamo rītu bez viņa.
Atgriešanās mājās Magonei sagādāja vēl lielāku šoku, nekā viņa gaidīja. No karstās un kaislīgās Ēģiptes atmosfēras viņa nonāca drēgnajā Latvijas pavasarī, kur temperatūras stabiņš rādīja tikai dažus grādus virs nulles. Viņa pati atzīst, ka kontrasts bijis briesmīgs – gan fiziski, gan emocionāli. Lidostā viņu neviens negaidīja ar ziediem vai siltiem apskāvieniem, kādus viņa saņēma no Jaceka, un tas lika viņai justies vēl vientuļākai. Magone neslēpj rūgtumu, ka Latvijas aukstums un vientulība tagad ir viņas vienīgie pavadoņi, kamēr domas aizvien klīst pie saulainajām pludmalēm un mīļotā vīrieša.
Tomēr vislielākā neziņa un sāpes dzejniecei rodas no jautājuma, kas notiks tālāk. Lai gan Jaceks solījis un plānojis doties uz Latviju, lai būtu kopā ar savu sirdsdāmu, Magone vairs nav tik pārliecināta par viņa nodomu nopietnību. Atvadu mirklī solījumi skanējuši skaisti, taču tagad, sēžot savās mājās, viņu pārņēmušas šaubas. Vai viņš tiešām atbrauks? Vai šīs bija pēdējās kopīgās atmiņas? Magone jūtas kā uz naža asmens, nezinot, vai gaidīt brīnumu, vai mēģināt aizmirst visu piedzīvoto. Šī neziņa par nākotni un bailes tikt atkal sāpinātai dzen viņu izmisumā, liekot apšaubīt katru Jaceka teikto vārdu un katru kopīgo apskāvienu.
