Latvijas teātra pasaule joprojām nespēj samierināties ar tukšumu, ko aiz sevis atstājusi viena no spilgtākajām un emocionāli trauslākajām personībām – aktrise Maija Apine. Viņa nebija vienkārši māksliniece, kas atveido lomas, viņa bija parādība, kas katru izrādi pārvērta dvēseles atkailināšanas procesā. Viņas talants nebija skaļš vai uzbāzīgs, tas bija dziļš, vieds un reizēm pat sāpīgi patiess, liekot skatītājiem aizturēt elpu ikreiz, kad viņa parādījās prožektoru gaismā.
Maija Apine savu profesionālo ceļu sāka ar milzīgu atbildības sajūtu pret mākslu. Viņas gaitas Jaunajā Rīgas teātrī kļuva par leģendu, kur viņa kopā ar režisoru Alvi Hermani un domubiedriem radīja jaunu laikmetu Latvijas kultūras telpā. Skatītāji joprojām atceras viņas neaizmirstamo tēlojumu tādās kulta izrādēs kā “Dzīve bez apstājas” vai “Revidents”. Katrs viņas skatiens, katra pauze un pat visklusākais čuksts nesa sevī milzīgu emocionālo lādiņu, ko nevar iemācīties nevienā akadēmijā – tas bija kaut kas iedzimts, svēts un reizē smags.
Aktrises kolēģi atceras Maiju kā cilvēku, kurš nekad neapstājās pie virspusēja rezultāta. Viņa meklēja atbildes uz vissarežģītākajiem jautājumiem par cilvēka būtību, vientulību un mīlestību. Viņas varones bieži vien bija sievietes ar sarežģītiem likteņiem, kuras cīnījās par savu vietu pasaulē, un Maija šajās cīņās ieguldīja visu sevi. Tas prasīja milzīgu enerģiju, un tieši šī pašatdeve padarīja viņu par tik unikālu zvaigzni, kuras gaisma neizdzisa pat brīžos, kad priekškars jau bija nolaidies.
Tomēr šī izcilā mākslas pasaule nespēja pasargāt aktrisi no dzīves skarbajām realitātēm. Viņas aiziešana mūžībā 56 gadu vecumā bija trieciens ikvienam, kurš kaut reizi bija jutuši viņas personības starojumu. Tas nebija tikai zaudējums teātrim, tas bija zaudējums visai tautai, kas Maijā saskatīja kaut ko neizskaidrojami tuvu un pazīstamu. Viņas klātbūtne uz skatuves radīja sajūtu, ka mēs neesam vieni savos pārdzīvojumos.
Pēc aktrises nāves palika ne tikai tukšas sēdvietas skatītāju zālē, bet arī neskaitāmas atmiņas par viņas inteliģenci, aristokrātisko mieru un spēju saskatīt skaistumu pat skumjās. Maija Apine paliek mūsu atmiņās kā māksliniece, kura nekad nedzina lētu popularitāti, bet vienmēr kalpoja patiesībai. Viņas balsī joprojām skan mūsu teātra vēstures labākie mirkļi, un viņas tēls ir iemūžināts Latvijas kultūras zelta fondā, kur viņa turpina mirdzēt kā spoža, bet neaizsniedzama zvaigzne pie debesīm.
