Latvijas mūzikas pasaulē nograndis negaidīts, taču sirdi sildošs jaunums – leģendārais komponists Jānis Lūsēns ir oficiāli mijuši gredzenus ar savu ilggadējo dzīvesbiedri, Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestra flautisti Eviju Mundeciemu. Šis notikums ir īpaši zīmīgs, jo pāris kopā ir aizvadījis vairāk nekā desmit iedvesmas pilnus gadus, tomēr līdz šim savu savienību juridiski nebija noformējuši. Jānim Lūsēnam šīs ir trešās laulības, un tās iezīmē jaunu, mierpilnu un gaišu posmu viņa krāšņajā dzīves gājumā.
Kāzu ceremonija noritējusi klusi un bez liekas pompozitātes, klātesot vien pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Komponists, kurš vienmēr izcēlies ar savu tiešumu un spēju lietas saukt īstajos vārdos, atzinis, ka šis solis bijis likumsakarīgs un pārdomāts. Desmit gadu laikā izveidojusies nedalāma garīgā un profesionālā saikne, jo abus vieno ne tikai kopīga mājvieta, bet arī dziļa mīlestība pret mūziku un mākslu. Evija Mundeciema, kura ikdienā skandina flautu Latvijas Nacionālajā operā, jau sen kļuvusi par Jāņa uzticamāko līdzgaitnieci un radošo mūzu.
Lai gan daudzi gaidīja greznas svinības ar simtiem viesu, jaunlaulātie izvēlējās citu ceļu. Šobrīd abi ir sakārtojuši visas nepieciešamās formalitātes, lai oficiāli sauktos par vīru un sievu, taču pati svinēšana un kāzu ballīte tiek plānota vēlāk. Šāds lēmums raksturo Jāņa Lūsēna dabu – viņš nekad nav tiecies pēc mākslīga spožuma, dodot priekšroku patiesām sajūtām un dziļam saturam. Viņu mājās Ozolniekos valda radošs miers, kur katra detaļa liecina par savstarpēju cieņu un kopīgiem sapņiem.
Jānis Lūsēns, kurš savulaik ar grupu Zodiac iekaroja miljonu sirdis visā pasaulē, šodien izskatās laimīgāks nekā jebkad agrāk. Viņa balss skan pārliecinoši, kad viņš runā par šo jauno sākumu. Tā nav vienkārši parakstīta papīra lapa, tā ir apliecinājums tam, ka mīlestība var uzplaukt un nostiprināties jebkurā vecumā, sniedzot spēku radīt jaunas, dvēseliskas kompozīcijas. Draugi un kolēģi par pāri izsakās ar lielu sajūsmu, norādot, ka Evija ir tieši tā sieviete, kura spējusi harmonizēt komponista reizēm skarbo un tiešo raksturu, ienesot viņa dzīvē nepieciešamo vieglumu un flautas skaņu dzidrumu.
Tagad, kad kāzu klusais prieks ir nedaudz norimies, pāris turpina savu ikdienu, baudot viens otra sabiedrību un gatavojoties nākotnes radošajiem projektiem. Jānis neslēpj, ka labākais laiks viņa dzīvē ir tieši tagad – kad viss liekais ir atmests un palikusi tikai patiess mīļums un uzticība. Šis stāsts ir kā skaista sonāte, kas pēc gariem ievada akordiem beidzot sasniegusi savu harmonisko kulmināciju, pierādot, ka īstai laimei nevajag liekus aplausus, pietiek ar divu cilvēku klusu jāvārdu.
