Mūziķis Markus Riva šodien ir vārds, kas komentārus neprasa – viņš ir kļuvis par vienu no atpazīstamākajām sejām Latvijas šovbiznesā, taču izrādās, ka ceļš līdz šim spožajam zīmolam bija pilns ar šaubām un negaidītiem pavērsieniem. Mākslinieks, kura īstais vārds ir Miķelis Ļaksa, atklāti dalījies pārdomās par to, kāpēc savulaik nolēma atteikties no savas dzimtas dotā vārda un kādi visai dīvaini varianti tika izskatīti pirms viņš kļuva par to Markusu, kuru mēs pazīstam šodien.
Sākumā Miķelis nebūt nebija pārliecināts, ka “Markus Riva” ir īstā izvēle. Viņš atceras, ka vēlējās kaut ko tādu, kas skanētu internacionāli, moderni un tajā pašā laikā noslēpumaini. Taču radošie meklējumi aizveda viņu pie variantiem, kas šodien liek pasmaidīt pat pašam mūziķim. Viens no nopietnākajiem kandidātiem, kas gandrīz nonāca uz albumu vākiem, bija pseidonīms “Maikls Kūls”. Jā, tieši tā – Markus Riva varēja kļūt par Maiklu Kūlu, kas šodienas acīm raugoties, šķiet gandrīz neticami.
Taču ar to eksperimenti nebeidzās. Mākslinieka prātā pavīdēja arī citas idejas, kas vairāk atgādināja Holivudas filmu tēlus vai pat klasiskus latviešu vārdus, kas pielāgoti globālajam tirgum. Viņš pat apsvēra domu kļūt par vienkārši “Maiklu”, taču sajuta, ka kaut kā trūkst. Šis meklējumu posms bija emocionāli piesātināts un pat nedaudz mulsinošs, jo jaunajam talantam bija svarīgi atrast savu identitāti laikā, kad mūzikas pasaule piedzīvoja lielas pārmaiņas.
Kāpēc tad galu galā Miķelis kļuva par Markusu? Tas nebija tikai nejaušs lēmums. Viņš meklēja vārdu, kam piemistu elegance un spēks. Riva nebija tikai nejauša burtu kombinācija – tajā bija jūtams vēriens un ambīcijas, kas vēlāk palīdzēja viņam iekarot ne tikai Latvijas, bet arī ārvalstu skatuves. Viņš atzīst, ka Miķelis joprojām dzīvo viņā, taču Markus Riva ir tas tēls, kurš spēj uzkāpt uz skatuves tūkstošu priekšā un radīt maģiju.
@markusrivaofficial #stitch with @RADIO TEV @Lily ♬ original sound – Markus Riva
Daudzi fani nemaz nenojauta, cik tuvu mēs bijām tam, lai šobrīd uz skatuves redzētu pavisam citu cilvēku ar pavisam citu enerģētiku. Miķeļa atklātība par šo intīmo radošo procesu ļauj mums ieskatīties aiz priekškara – tur, kur dzimst zvaigznes un kur katrs vārds, katra skaņa tiek rūpīgi svērta un mērīta. Viņš neslēpj, ka tagad, atskatoties pagātnē, ir bezgala laimīgs, ka neizvēlējās tos “citus” vārdus, jo tie vienkārši nebūtu bijuši īstie.
