Latvijas basketbola spožākā zvaigzne Kristaps Porziņģis ir atgriezies vietā, kur viņa vārds tika ierakstīts vēsturē ar zelta burtiem. Pirmo reizi kopš neaizmirstamā 2024. gada triumfa, kad viņš kopā ar Bostonas “Celtics” virs galvas cēla Nacionālās basketbola asociācijas čempionu kausu, liepājnieks atkal kāpa uz šīs leģendārās arēnas grīdas. Emocijas bija jūtamas ik uz soļa, lai gan šoreiz atgriešanās bija rūgtsaldena – viņa kontā palika 11 punkti un komandas zaudējums, taču atmiņas, kas uzvirmoja gaisā, bija dārgākas par jebkuru rezultātu.
Šī desmitā sezona Porziņģa karjerā ir izvērtusies par īstu izturības un pacietības pārbaudījumu. Fakts ir nepielūdzams – dažādu sarežģījumu dēļ šogad Kristaps laukumā ir devies vismazāk spēļu nekā jebkad agrāk. Skaitļi ne melo: divas jaunas komandas, nebeidzama savainojumu rinda un kluba vēlme viņu pietaupīt ir radījusi situāciju, ka šī ir viņa mazrezultatīvākā sezona kopš tālā 2016. gada. Nekad iepriekš viņš nebija mēģinājis iejusties divos jaunos kolektīvos vienas sezonas laikā. Sezonas sākums Atlantas “Hawks” kreklā pārauga debijā pie Goldensteitas “Warriors” grandiem, radot pamatīgu haosu un nepieciešamību pielāgoties zibens ātrumā.
Lai gan “Warriors” tagad cīnās “play-in” turnīrā, Porziņģim ceļš uz izslēgšanas spēlēm ir miglā tīts. Viņa kontā jau ir 28 izslēgšanas spēles un čempiona tituls, taču, lai šo sarakstu papildinātu, komandai ir jāuzvar divos izšķirošos mačos – vispirms pret “Clippers” un tad jāgaida nākamais pretinieks. Tas ir milzīgs spiediens uz pleciem, kas jau tā nes smagu nastu. Tikai 30 gadu vecumā Kristaps jau ir aizvadījis desmit sezonas pasaules spēcīgākajā līgā, kas ir dubultā vairāk nekā vidējam NBA spēlētājam. Taču Porziņģis nekad nav bijis “vidējais” – viņa statistika pat šajā, šķietami vājākajā sezonā, ir tāda, ko neviens cits latvietis vēsturē nav spējis sasniegt un, iespējams, nekad nesasniegs.
Gūstot vidēji 16.8 punktus spēlē, Kristaps joprojām ir nesasniedzams citiem tautiešiem. Pat viņa mazrezultatīvākais gads ir labāks par Dāvja Bertāna visu laiku labāko sezonu. Šosezon viņa laiks laukumā tika krasi ierobežots – tikai 24 minūtes vidēji spēlē, kas ir vēsturiski zemākais rādītājs. Taču šeit slēpjas fenomenāla efektivitāte: ja skatāmies punktus vienā nospēlētā minūtē, viņš met 0.7 punktus, kas ir otrs labākais rādītājs visā viņa garajā karjerā.
Kāpēc viņš spēlēja tik maz? Atbilde ir biedējoši personiska. Pats basketbolists atklāja, ka viņam konstatēts POTS jeb posturālās ortostatiskās tahikardijas sindroms. Tas ir stāvoklis, kas pilnībā izmainīja viņa fiziskās sagatavotības režīmu un lika treneriem šaubīties par viņa veselību katru dienu. Saspīlējums sasniedza kulmināciju, kad “Warriors” treneris Stīvs Kers bija spiests publiski atvainoties par saviem izteikumiem par Porziņģa slimību, atzīstot savu kompetences trūkumu medicīnas jautājumos.
Nākotne šobrīd karājas mata galā. Šovasar Kristaps kļūs par neierobežoti brīvo aģentu. Lai gan aizkulisēs runā, ka abas puses vēlas turpināt sadarbību, tieši jaunā līguma summa un termiņš būs patiesā atbilde uz to, vai klubs tiešām tic Porziņģa veselībai. Viņš jau ir sasniedzis maģisko 1000 iemesto tālmetienu robežu un tuvojas 1000 bloķētiem metieniem, taču šī sezona paliks vēsturē ar ko citu – viņš pirmo reizi karjerā nav saņēmis nevienu tehnisko piezīmi, parādot neticamu emocionālo briedumu šajā smagajā dzīves posmā.
