Šodien Latvijas mūzikas debesīs mirdz īpaša zvaigzne, jo savu dzimšanas dienu svinētu leģendārais mūziķis, dzejnieks un aktieris Mārtiņš Freimanis. Lai gan fiziski viņš vairs nav starp mums, viņa gars, neizsīkstošā enerģija un dziesmas turpina dzīvot katrā sirdī, kas reiz jutusies uzrunāta ar viņa tiešumu un dvēseles kailumu. Šajā emocionālajā dienā ar neizsakāmi aizkustinošu vēstījumu klajā nākusi dziedātāja Ieva Sutugova, kura Mārtiņam bija ne tikai kolēģe, bet arī viena no tuvākajām dvēselēm.
Ieva neslēpj, ka gadi iet, taču sāpes par pāragro zaudējumu nav mazinājušās ne par kripatu. Viņas atmiņas par Mārtiņu ir tik dzīvas, it kā viņš vēl vakar būtu sēdējis blakus, smējies savus dobjos smieklus un mētājies ar saviem leģendārajiem jokiem. Uzrunājot savu mīļo draugu mīļvārdiņā, Ieva atzīst, ka tic – tur augšā, aiz mākoņu malas, šodien tiek rīkota viena no kārtīgākajām ballītēm, kādu vien pasaule ir redzējusi. Mārtiņš citādi nemaz neprastu, viņš vienmēr bija notikumu centrā, vienmēr gatavs svinēt dzīvi, pat ja tā brīžiem bija nežēlīgi grūta.
Tomēr aiz šī svētku noskaņojuma slēpjas smeldze, ko grūti aprakstīt vārdos. Ieva emocionāli atklāj savas iekšējās sajūtas, vēršoties tieši pie Mārtiņa. Viņa labi zina, ka pats mūziķis, kurš nekad nemīlēja lieku sentimentalitāti vai vājuma izpausmes, šobrīd noteikti viņu rātu. Viņš droši vien dusmotos un apsauktu par to, ka Ieva joprojām nespēj runāt par viņu vai pieminēt kopīgos mirkļus bez asarām acīs. Tas bija tik raksturīgi Freimanim – būt stipram, būt nedaudz spurainam un neļauties pārliekām skumjām, pat ja tās dedzina krūtis.
Lai godātu drauga piemiņu tieši tā, kā viņš to vēlētos, Ieva ir izvēlējusies nolikt asaras malā un sekot Mārtiņa dzīves moto. Viņa nolēmusi šo dienu pavadīt ar to spēku, ko Freimanis dāvāja visai Latvijai. Ar dziesmu pa seju! Tieši šis skarbais, bet patiesais aicinājums vislabāk raksturo mākslinieka būtību. Ieva aicina ikvienu šodien nevis ieslīgt sērās, bet gan ieslēgt Mārtiņa Freimaņa radīto mūziku, ļaut tai skanēt skaļi un piepildīt telpu.
Viņa tic, ka mūzika ir tas tilts, kas joprojām savieno viņu ar aizgājušo draugu un ļauj vismaz uz brīdi sajust viņa klātbūtni. Šis veltījums ir atgādinājums mums visiem par to, cik trausla ir dzīvība un cik mūžīga var būt draudzība, kas pārsniedz pat nāves robežas.
