Zīmola Modra olas radītājs Modris Konovalovs beidzot ir pārtraucis klusēšanu par savas dzīves tumšāko posmu, kas gandrīz lika viņam pielikt punktu visam, ko viņš gadiem ilgi ar milzīgu mīlestību bija būvējis. Jaunais vīrietis, kuru visa Latvija iepazina kā dzīvespriecīgu un drosmīgu lauku uzņēmēju, atzinies, ka pēdējais pusotrs gads viņa dzīvē ir bijis kā nebeidzams melnais caurums, kas piespieda viņu nonākt pie pašas robežas.

Emocionālajā atklāsmē Modris neslēpj, ka bija brīži, kad sirds sāpēja tik neizturami, ka galvā sāka zagties pašas smagākās un tumšākās domas. Traģēdija, kas viņu piemeklēja Brunavas pagastā, kad vardarbīgā nāvē tika nošauti viņa trīs uzticamākie draugi – suņi Bora, Bruno un ČipiĻipi –, kļuva par pēdējo pilienu jau tā pārpildītajā pacietības un sāpju kausā. Šis trieciens bija tik spēcīgs, ka vienā rītā viņš pamodās ar skaidru apziņu – viss, saimniecība ir jālikvidē, jo spēku turpināt vienkārši vairs nav. Viņš jutās salauzts un nevienam nevajadzīgs, neskatoties uz tūkstošiem sekotāju sociālajos tīklos.

Tomēr šajā izmisuma brīdī Modris pieņēma lēmumu, kas glāba viņa dvēseli. Viņš aizbēga. Viens pats, tālu prom no Latvijas skaļajiem komentāriem un agresijas burbuļa, viņš devās uz Bali, lai mēnesi pavadītu klusumā pie okeāna. Tur, šamaņu un dabas ieskauts, viņš mēģināja saprast, vai lauksaimniecība tiešām ir viņa liktenis. Bija rīti, kad viņš vēlējās nekad neatgriezties pie atbildības un grūtajiem lauku darbiem, tomēr tieši tur, tālumā, viņš saprata, cik ļoti patiesībā mīl savus dzīvniekus un to, ko ir radījis.

Atgriežoties mājās, Modris ieraudzīja savu tautu jaunā gaismā. Protesti Bauskā, sveces, ziedi un cilvēku asaras, dziedot Mārtiņa Freimaņa dziesmas viņa suņu piemiņai, lika viņam saprast, ka viņš nav viens. Lai gan joprojām ir skauģi un cilvēki, kas raksta pretīgus komentārus, vēlme cīnīties par gaismu ir kļuvusi stiprāka. Modris tagad skaidri zina: lai gan lauksaimniecība Latvijā prasa morālas mokas un nemitīgu cīņu ar birokrātiju, viņš nesalūzīs. Viņš ir izvēlējies nepadoties, sakost zobus un iet uz priekšu, jo viņa dzīvnieki no debesīm sūta viņam drosmi, ko nevar atņemt neviena lode vai ļauns vārds.