Pazīstamais mūziķis un vienmēr atklātais viedokļu līderis Andris Kivičs kārtējo reizi ir pamatīgi sašūpojis sociālo tīklu mierīgos ūdeņus, nākot klajā ar visai asu un nesaudzīgu kritiku par to, kā mainījušās mūsdienu sabiedrības vērtības. Šoreiz viņa uzmanības lokā nonākusi aktuālā tēma par apzinātu izvēli neradīt bērnus, ko Kivičs uzskata ne tikai par dīvainu, bet pat par fundamentāli nepareizu dzīves uztveri, kas liecina par dziļākām problēmām cilvēku domāšanā.
Mākslinieks savas pārdomas uzticējis platformas Threads lietotājiem, kur viņa ieraksts uzreiz izpelnījies plašu rezonansi. Kivičs neslēpj, ka frāze “es negribu bērnus” viņa ausīs skan kā kaut kas pilnīgi svešs un grūti izprotams. Pēc viņa domām, šāda nostāja jau pašā saknē ir kaut kas ļoti jocīgs un pat nedabisks. Andris, kurš pats ir četru bērnu tēvs un nekad nav slēpis savu mīlestību pret ģimenes vērtībām, norāda, ka bērnu esamība ir nevis apgrūtinājums, bet gan dzīves jēgas un turpinājuma pamats.
Analizējot situāciju, mūziķis uzsver, ka mūsdienu pasaule ir kļuvusi pārāk egocentriska. Viņš saskata bīstamu tendenci, kur personīgais komforts, izklaides un vēlme dzīvot “tikai sev” tiek stādīta augstāk par dabas doto uzdevumu un emocionālo piepildījumu, ko sniedz vecāku loma. Kivičs savā publikācijā pauž neizpratni par to, kā cilvēks var brīvprātīgi atteikties no tām unikālajām jūtām un pieredzes, ko sniedz savas atvases audzināšana, tikai tāpēc, ka tas prasa atbildību un zināmu pašatdevi.
Emocionālajā vēstījumā Andris Kivičs aicina aizdomāties par to, kas notiks ar sabiedrību, ja šāda “tukšuma kultūra” turpinās uzvaras gājienu. Viņš uzskata, ka atteikšanās no bērniem ir sava veida bēgšana no realitātes un nobriešanas procesa. Mūziķa vārdi ir tieši un skarbi – viņš neizvēlas mīkstinošus izteicienus, lai aprakstītu savu attieksmi pret tiem, kuri bērnu radīšanu uzskata par kaut ko nevajadzīgu vai pat traucējošu.
Šis Kiviča paziņojums ir izsaucis īstu vētru komentāru sadaļā, kur viedokļi dalās krasi pretējās nometnēs. Kamēr vieni piekrīt, ka tradicionālās vērtības tiek nepamatoti aizmirstas, tikmēr citi pārmet mūziķim pārlieku jaukšanos citu cilvēku personīgajā izvēlē un dzīvesveidā. Tomēr Andris paliek pie sava – viņam šāda “bezkaislīgā” attieksme pret dzīvības turpināšanu šķiet kā skumjš signāls par visas mūsdienu paaudzes garīgo stāvokli un vērtību sistēmas sabrukumu.
