Mūsu skatuves spožākā zvaigzne, kura gadiem ilgi pratusi savu trauslumu un sievišķīgo spēku apvienot apbrīnojamā mākslas darbā, beidzot ir nolēmusi noraut priekškaru savas dvēseles tumšākajiem nostūriem. Ieva Segliņa — aktrise, kuras balss allaž skanējusi tik delikāti un maigi, ka šķiet, viņa nāk no citas, tīrākas pasaules, šobrīd piedzīvo smagu emocionālu posmu. Viņas sirds lēnām apdziest, un šajā klusumā dzimst vārdi, kurus viņa nekad iepriekš nav uzdrīkstējusies izrunāt skaļi. Tas vairs nav stāsts par lomām vai aplausiem, bet gan par meiteni, kura nēsā sevī milzīgu sāpju bagāžu, kas saistīta ar vistuvākajiem cilvēkiem.
Režisores Alises Zariņas jaunā spēlfilma “Nospiedumi” ir kļuvusi par katalizatoru šai atklātībai. Tajā Ieva atveido galveno lomu, un kamera burtiski iemīlas katrā viņas sejas vaibstā, taču aiz šī vizuālā skaistuma slēpjas biedējoša realitāte. Filmas sižets par sarežģītajām attiecībām ar vecākiem Ievai nav tikai scenārijs — tas ir viņas pašas dzīves spogulis, kas plēš vaļā rētas, kuras vēl nav paspējušas sadzīt. Viņa atzīst, ka manī joprojām kliedz tās neizturamās sāpes par to, ka tēvs nebija tāds, kādu viņa izmisīgi būtu gribējusi redzēt blakus. Tā ir alkoholisma ēna, kas gadiem ilgi vajājusi aktrises ģimeni, atstājot neizdzēšamas pēdas viņas uztverē un sajūtās.
Šī atklātība nenāk viegli. Pat vēl nesen Ieva juta paralizējošu trauksmi pat pie domas vien par tēva kapu apmeklēšanu. Viņa baidījās no tām atmiņām, kas gaidīja tur, klusumā starp krustiem. Taču tagad, sēžot un runājot par savu dzīvi, viņa beidzot jūtas gatava. Intervijas laikā asaras nebeidz ritēt, un kabatlakatiņš kļūst par vienīgo liecinieku tam, cik smagi ir nolikt šo nastu. “Manas dzīves atklātākā saruna,” viņa saka, un tajā pašā laikā atzīst, ka pēc šīm atklāsmēm sirdī ir kļuvis kaut nedaudz vieglāk. Šis emocionālais smagums ir ticis nests gadiem, kopš viņa vēl bija pavisam jauna meitene, kura tikko uzsāka savas gaitas teātra pasaulē.
Atceroties savu debiju Dailes teātrī, kad Ieva tikai piecpadsmit gadu vecumā iekāpa Nabokova Lolitas tēlā, kļūst skaidrs, ka viņas talants vienmēr ir bijis cieši saistīts ar neparastu nobriedumu. Režisors Džilindžers toreiz neslēpa sajūsmu par viņas dabas doto dāvanu un dzelžaino disciplīnu, prognozējot viņai liela mēroga aktrises likteni. Un viņam bija taisnība — piecpadsmit gadi uz skatuves ir izveidojuši Ievu par mākslinieci, kura spēj noturēt astoņsimt skatītāju elpu, pat vienkārši klusējot.
Vakarā, kad Ieva pēc šīs smagās grēksūdzes dodas uz izrādi “Meistars un Margarita”, skatītāji Dailē redzēs ko vairāk nekā tikai tēlu. Kad pienāks tā leģendārā aina, kurā viņa un Volands, kura lomā iejūtas viņas vīrs Arturs Krūzkops, raugās viens otram acīs, šis skatiens būs citāds. Tajā būs visas tās asaras, visas tās naktis, ko pavadīja domas par tēva atkarību un mammas aiziešanu. Tas būs skatiens, kurā saplūst pagātnes rēgi un šī brīža sūrais vieglums, ko sniedz patiesība. Viņa ir mīlēta un sargāta savā ģimenē šodien, taču bērnības nospiedumi viņas sirdī ir palikuši uz visiem laikiem, veidojot to unikālo jūtīgumu, kas liek publikai viņu dievināt.
