Kad pasaulē ielaužas neizprotams un stindzinošs ļaunums, prāts sāk drudžaini meklēt atbildes uz jautājumiem, kurus mēs parasti baidāmies pat izteikt skaļi. Vai labajam patiešām ir tiesības pacelt roku un iznīcināt tumsu? Un kas šajā izšķirošajā mirklī notiek ar to neticami trauslo, gandrīz neredzamo robežu, kas šķir gaismu no mūra un apziņu no sūrstošas sirdsapziņas? Tieši šādas eksistenciālas un reizē biedējoši aktuālas tēmas šobrīd uzjundī Dailes teātra sienās, kur skatītāju vērtējumam tiek nodota izrāde “Dzen savu arklu pār mirušo kauliem”. Uz skatuves šajā emocionālajā vētrā tiekas izcilie aktieri Karina Gleitnere un Andris Bulis, iedzīvinot stāstu, kas liek asinsritei paātrināties.
Izrādes pamatā ir Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas darbs, ko režisore Ola Mafālani ir pārvērtusi vizuāli un emocionāli jaudīgā vēstījumā. Tas nav tikai stāsts par morāli – tā ir skarba patiesības interpretācija, kurā katrs vārds griež kā ar nazi. Karina Gleitnere un Andris Bulis meistarīgi izved skatītāju cauri tumšajiem dvēseles labirintiem, kur bērnu naivums saduras ar pieaugušo pasaules nežēlību. Izrādē izskan skaudra atziņa, ka bērni nemaz neprot to virspusējo, tukšo “small-talk” pļāpāšanu, pie kuras mēs, pieaugušie, esam tik ļoti pieraduši. Iespējams, tieši tajā slēpjas viņu patiesais spēks – bērnu skatiens ir tik tīrs un tiešs, ka pat dzīvnieki no tā nebaidās. Šis skatiens redz cauri maskām, kuras mēs katru dienu uzliekam, lai noslēptu savas bailes un šaubas.
Atmosfēra uz skatuves ir elektrizēta, katra kustība un katra klusuma pauze ir piepildīta ar dziļu jēgu par to, kas notiek, kad mēs mēģinām savienoties ar kaut ko lielāku par sevi. “Ja kaut kas tāds kā dvēsele vispār pastāv, tā steidz savienoties ar gaismu,” – šī frāze kā caururbjošs gaismas stars izskan cauri visai izrādei, liekot aizdomāties par to, cik tālu mēs esam gatavi iet, lai nosargātu savu iekšējo patiesību. Aktieru saspēle ir tik dabiska un reizē saspringta, ka skatītājs burtiski sajūt katru sirdsapziņas pārmetumu un katru mirkli, kad gaisma mēģina uzvarēt tumsu. Šī pirmizrāde ir kļuvusi par vienu no apspriestākajiem notikumiem, jo tā nebaidās runāt par nāvi, dzīvību un to, kas paliek pāri, kad visi tilti ir sadedzināti. Tas ir ceļojums, kurā nav vienkāršu atbilžu, tikai kailas emocijas un neizbēgama sastapšanās ar savu iekšējo spoguli.
