Vienā no gleznainākajiem Latvijas stūrīšiem, Vallē, savu paradīzes dārzu četrpadsmit gadu garumā ir lolojuši divi no mūsu spožākajiem skatuves māksliniekiem – Zane Daudziņa un Vilis Daudziņš. Tur, prom no pilsētas dunas un nemitīgā steidzīgā ritma, aktieru pāris ir radījis vietu, kas nav tikai vasaras māja, bet gan īstena dvēseles miera osta.
Viss sākās ar spēcīgu iekšēju izsalkumu pēc lauku plašuma, jo Zane vēl aizvien sirdī nēsā bērnības atmiņas par vasarām pie vecmāmiņas. Pilsētas vide ar bērnu ratiņiem un velosipēdiem mežmalās bija par maz – sirds prasīja vietu, kur māja tevi gaida, kur smaržo pēc vecmodīga ābeļdārza un kur gaisā virmo miera un brīvības sajūta.
Šo īpašo vietu Daudziņi atrada ziemā, kad sniega sega klāja pakalnus, no kuriem pavērās pasakains skats uz tuvējo mežu. Toreiz pagalms bija tālu no idilles – tas bija aizaudzis ar garu, mežonīgu zāli, kurā saimniekoja zalkšu pulki. Soli pa solim, metru pa metram Vilis un Zane “iekaroja” savu teritoriju no dabas pirmatnējā spēka. Viens no pagalma lepnumiem ir milzu ozoli, kas gandrīz sasnieguši dižkoku statusu. Vienam no tiem stumbra apkārtmērs ir iespaidīgi 3 metri un 60 centimetri, taču Vilis ar smaidu nosaka, ka līdz oficiālam titulam vienmēr drusciņ pietrūkst – viss esot atstāts bērniem, ko sasniegt.
Dārza sirds neapšaubāmi ir Viļa ābeļdārzs. Aktieris ir kļuvis par kaislīgu ābeļu kolekcionāru un selekcionāru. Viņa aizrautība aizsākās ar tirgū nogaršotu “Signe Tillich” ābolu, un, kad pārdevēja atteicās dot pat zariņu, Vilis nepadevās, līdz ieguva šo šķirni no Dobeles Dārzkopības institūta. Tagad tur aug arī “Serinka” un īpaša, salda šķirne, ko dēvē mājas vārdā – “Turbu cukuriņš”. Kamēr Vilis stundām var meditēt pie ogu krūmiem, baudot ražu tieši no zariņa, Zane savu enerģiju velta ziedu krāšņumam.
Zane dārzu redz kā teātri. Viņa saskata komiskas līdzības starp augiem un aktieriem – kā balandas mēģina iemaskēties starp lauvmutītēm vai kā nezāles gurķu dobēs tēlo “savējos” ar līdzīgām lapām. Viņa atzīst, ka dārzs māca ne tikai redzēt, bet patiesi ieraudzīt. Viņas mīļākā vieta ir terase, no kuras paveras visskaistākie saulrieti virs dīķa un mežmalas, radot gaismu spēles, kuras Zane tver neskaitāmās fotogrāfijās. Vallē laiks apstājas – šeit nav grafiku, ir tikai brīvība būt pašam sev par laika menedžeri, baudīt rāmos rītus un klausīties, kā augi naktīs “sauc”, kad tiem pietrūcis ūdens un saimnieces rūpju.
