Latvijas kultūras kuluāros uzvirmojis pamatīgs skandāls, kas liek uzdot neērtus jautājumus par taisnīgumu un politisko ietekmi valsts augstāko apbalvojumu sadalē. Nesen publiskotais Ministru kabineta balvas laureātu saraksts daudziem licis neizpratnē saraukt pieri – tajā nav atrodams vārds, kuru tur gaidīja teju ikviens. Leģendārais komponists Zigmars Liepiņš, kura mūzika gadu desmitiem stiprinājusi tautas pašapziņu, šogad palicis bez šī prestižā pagodinājuma.
Šis pavērsiens ir radījis baumu vētru, jo izskanējis, ka notikusi nebijusi kandidātu nomaiņa pēdējā brīdī. Iepriekšējais kultūras ministrs Nauris Puntulis neslēpj, ka tieši viņš bija tas, kurš virzīja Zigmaru Liepiņu šim apbalvojumam. Viņa pamatojums bija dzelžains: komponista nozīmīgā dzīves jubileja, ražīgais darbs Latvijas Nacionālās operas direktora amatā un, protams, viņa neapstrīdamais radošais ieguldījums. Tomēr pēc tam, kad amatā stājās jaunā ministre Agnese Logina, situācija krasi mainījās un Liepiņa vārdu sarakstā nomainīja rakstnieks Alberts Bels.
Daudzi šajā rīcībā saskata personīgu atriebību. Nav noslēpums, ka Zigmars Liepiņš nekad nav vairījies no asiem vārdiem un ir publiski kritizējis gan ministri Loginu, gan viņas pārstāvēto partiju “Progresīvie”. Vai tiešām politiskās ambīcijas un aizvainojums ir kļuvuši svarīgāki par mākslinieka nopelniem valsts priekšā? Gaisotne ir nokaitēta, un sabiedrība mēģina saprast, kāpēc šāds lēmums pieņemts tieši valdības maiņas karstumā.
Nauris Puntulis, atskatoties uz notikušo, pauž neizpratni. Viņš uzsver, ka saraksti bijuši jāiesniedz līdz 15. septembrim – tieši tajā dienā, kad tika apstiprināta jaunā valdība. Viņam šķiet mazticami, ka jauna ministru komanda savu darbu sākusi ar sasteigtu kandidātu svītrošanu, taču fakts paliek fakts – Liepiņa tur vairs nebija. Tikmēr pati Agnese Logina taisnojas, ka lēmums par Albertu Belu esot bijis vienots un balstīts uz literāta mūža ieguldījumu, aicinot liekus jautājumus uzdot Valsts kancelejai. Viņa stingri iestājas par to, ka valdības maiņai nevajadzētu ietekmēt balvu būtību, lai gan realitāte liecina par pretējo.
Pats Zigmars Liepiņš par šīm aizkulišu spēlēm uzzināja tikai no preses. Viņa reakcija ir raksturīgi tieša un lepna. Komponists atzīst, ka viņam nav bijis ne jausmas par kandidēšanu un šādi birokrātiski pagodinājumi viņu maz interesē. Viņa acīs galvenā mēraukla ir un paliek klausītāju mīlestība. Kamēr kuluāros plosās kaislības par politisko revanšu, Liepiņam svarīgākais ir stāvgrūdām pilnas zāles un publikas ovācijas pēc rokoperas “Lāčplēsis”, nevis medaļas, kuras piešķir pēc partiju piederības vai paklausības.
