Latvijas premjerministre Evika Siliņa, kuru sabiedrība pieradusi redzēt nopietnā tēlā, risinot valstiski svarīgus jautājumus, beidzot ir atvērusi sava nama durvis un ļāvusi ieskatīties tajā, kas paliek apslēpts no kameru objektīviem. Viņas atklātie stāsti par ģimenes dzīvi un attiecībām ar vīru Aigaru un bērniem burtiski pārsteidza sabiedrību, jo atklāja politiķes emocionālāko un cilvēciskāko pusi. Izrādās, ka pat visaugstākajā amatā esošai sievietei ikdiena nav tikai protokoli un sanāksmes, bet gan dzīvas emocijas, joki un reizēm pat haotisks mājas solis.
Evika Siliņa neslēpj, ka viņas ģimenē valda īpaša atmosfēra, kuras pamatā ir humors un neviltoti smiekli. Premjere atzina, ka viņu vakari bieži vien ir piepildīti ar tādām jautrības vētrām, kuras saprot tikai viņi paši – tie ir tādi kā “iekšējie joki”, kas saliedē un palīdz aizmirst dienas laikā uzkrāto spriedzi. Viņa dalījās atmiņās par kopīgiem mirkļiem, kuros visa ģimene spēj no sirds izsmieties par pilnīgi muļķīgām situācijām, un tieši šie brīži ir tie, kas viņai dod spēku turpināt darbu.
Īpaši aizkustinoši ir stāsti par to, kā premjerministre kopā ar vīru un dēlu Kristeru apmeklē sabiedriskus pasākumus. Nesenā viesošanās Dailes teātrī uz komēdijas pirmizrādi kļuva par vienu no šādiem gadījumiem, kad Siliņa parādīja, ka prot atpūsties un baudīt dzīvi kā ikviens parasts cilvēks. Viņa nebaidās atzīt, ka viņas ģimene nav nekāds ideāls “no bildītes”, bet gan reāla komanda, kurā katram ir savas vājības un stiprās puses. Piemēram, kamēr viņa biežāk uzņemas rūpes par siltām vakariņām, meita ir īstā kūku meistare, bet vīrs Aigars ir tas balsts, kurš koordinē bērnu treniņus un ikdienas loģistiku.
Šī negaidītā atklātība ir radījusi plašu rezonansi, jo cilvēki beidzot ieraudzīja sievieti aiz politiskās maskas. Siliņa uzsvēra, ka viņas ģimenē pienākumi netiek dalīti pēc stereotipiem – katrs dara to, ko konkrētajā brīdī var, vai tas būtu gājiens uz veikalu vai veļas mazgāšana. Viņa atklāti atzina, ka reizēm pietrūkst laika “godīgai” darbu sadalei, taču tieši spēja pielāgoties un vienam otru atbalstīt ir viņu ilgo attiecību noslēpums.
Premjere arī reflektēja par pagātni, atzīstot, ka laikā, kad bērni bija mazi, viņai būtu ļoti noderējusi palīdzība no malas, ko viņa dēvē par “SOS aukli”. Šādas personīgas detaļas padara viņas tēlu daudz tuvāku tautai, parādot, ka viņa izprot grūtības, ar kurām saskaras jebkura Latvijas ģimene. Viņas stāstītais liecina par to, ka mīlestība un spēja pasmieties par sevi ir vissvarīgākais pamats, uz kura tiek būvēta viņas dzīve ārpus valdības ēkas sienām.
