Latvijas kino saimi sasniegusi neizsakāmi smaga un skumja ziņa, kas liek apstāties laikam un atskatīties uz kādu neparastu, talanta pilnu mūžu. Tikai divus mēnešus pēc tam, kad tika atzīmēta viņa 80. dzimšanas diena, mūžības ceļos devies izcilais režisors un operators Andrejs Apsītis. Šis zaudējums ir neizmērojams, jo Apsīša vārds Latvijas kinematogrāfā ir ierakstīts ar zelta burtiem, atstājot neizdzēšamas pēdas mūsu kultūras vēsturē un atmiņā.
Andrejs Apsītis dzimis 1946. gada 25. februārī tālajā Jaroslavļā, taču viņa sirds un dzīves gājums bija cieši saistīts ar Latviju. Pēc mācībām Rīgas 25. vidusskolā viņš uzsāka studijas Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, bet liktenis viņu neizbēgami aizveda pie kino mākslas. Jau 1974. gadā viņš pabeidza Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtu Maskavā, iegūstot kinooperatora specialitāti, kas kļuva par viņa mūža aicinājumu un kaislību.
:format(webp)/nginx/o/2026/05/02/17608650t1h5dcb.jpg)
Viņa karjera Rīgas kinostudijā aizsākās jau 1965. gadā, kad viņš spēra pirmos soļus kā operatora asistents. Gadiem ejot, Apsītis kļuva par meistaru, kura vizuālo valodu apbrīnoja kolēģi un skatītāji. Viņš darbojās gan kā operators, gan režisors un scenārija autors, radot neskaitāmus kinožurnālus – “Padomju Latvija”, “Māksla”, “Latvijas hronika”, “Sports” un “Pionieris”. Viņa darbs nebija tikai amata prasme, tā bija spēja caur kameras aci ieraudzīt un iemūžināt pašu dzīves esenci, radot dokumentālas pērles, kas šodien kalpo kā neaizvietojamas liecības.
Īpaši auglīga un leģendāra izvērtās viņa sadarbība ar režisoru Ansi Epneru. Kopā viņi radīja tādus šedevrus kā “Lielvārdes josta”, “Mihails Tāls. Pēc divdesmit gadiem”, “Emīls Dārziņš” un apjomīgo darbu par Sergeju Eizenšteinu. Kolēģi viņu raksturoja kā ārkārtīgi mērķtiecīgu un lietišķu profesionāli, kura klātbūtne uzņemšanas laukumā radīja drošības un kvalitātes sajūtu. Andrejs spēja populārzinātnisko kino pacelt jaunā līmenī, piešķirot tam dvēseli un dziļumu.
Arī pēc neatkarības atjaunošanas Andrejs Apsītis ne mirkli neapstājās. Viņš vadīja Rīgas dokumentālo filmu studiju, ieņēma vadošus amatus Nacionālajā kino centrā un rūpējās par mūsu kino mantojumu Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā. Pat televīzijas skatītāji viņu atceras kā raidījuma “Kinokalendārs” veidotāju TV3 kanālā. Viņa atbalsts Latvijas Kino muzejam un tā misijai bija konsekvents un neatsverams līdz pat pēdējam brīdim. Tagad, kad meistars ir devies viņsaulē, paliek viņa darbi, kuros joprojām pulsē viņa dzīvība, redzējums un neizsīkstošā mīlestība pret kino mākslu.
