Latvijas sporta debesis izgaismojusi jauna un mirdzoša zvaigzne – biatloniste Estere Volfa, kuru līdzjutēji jau paspējuši nodēvēt par mūsu biatlona princesi. Viņas ceļš līdz pasaules čempionāta zelta medaļām junioru konkurencē nav bijis tikai fizisks pārbaudījums, bet gan īsta rakstura rūdīšana, kurā katrs solis un katrs šāviens prasījis milzīgu pašatdevi. Estere neslēpj, ka šis gads viņai ir bijis īpaši zīmīgs un emocionāli piesātināts, jo tas ir pēdējais gads junioru rindās, un viņa sev bija izvirzījusi tikai vienu mērķi – kļūt par labāko pasaulē.
Sportiste atceras sezonas sākumu ar neviltotu atklātību. Viņa atzīst, ka individuālajās sacensībās pirmā diena izvērtās par smagu triecienu, jo gaidītais rezultāts izpalika. Tomēr tieši šī neveiksme, kas citus varētu salauzt, Esterei kalpoja par katalizatoru. Viņa sajuta milzīgu spiedienu, taču spēja to pārvērst pozitīvā enerģijā, mobilizējot visus savus spēkus, lai pierādītu pasaulei un sev, ka viņa ir pelnījusi būt uz pjedestāla augstākā pakāpiena. Viņas mentālā noturība, ko viņa pati uzskata par savu lielāko ieroci, palīdzēja nepadoties pat visgrūtākajos brīžos. Biatlons ir nežēlīgs sporta veids, kurā pēc nogurdinošas slēpošanas sekundes simtdaļā ir jānomierina sirdspuksti un jāveic precīzs šāviens, un tieši šeit Estere jūtas visstiprākā.
Esteres stāsts sākās jau agrā bērnībā, un nav noslēpums, ka lielu lomu tajā spēlējuši mammas gēni. Viņa smejot atceras, ka četru gadu vecumā, protams, vēl nevarēja turēt rokās šauteni, taču sportiskais gars un neatlaidība viņā ieaudzināta jau kopš pirmajiem soļiem uz slēpēm. Vecāku atbalsts ir bijis tas pamats, uz kura būvēta visa viņas karjera. Bez viņu finansiālā un emocionālā ieguldījuma Estere šodien nebūtu tur, kur viņa ir. Viņa apzinās, ka sports prasa milzīgus resursus, un ir bezgala pateicīga savai ģimenei par šo iespēju mirdzēt.
View this post on Instagram
Atmiņas par pirmajām olimpiskajām spēlēm Ķīnā 2022. gadā joprojām ir dzīvas. Toreiz būdama vien 16 gadus veca pusaudze, viņa nonāca pasaules lielākajā sporta arēnā laikā, kad pasaule cīnījās ar pandēmiju. Estere atceras izolāciju, ikdienas testus un mācības attālināti, lai tikai neapdraudētu savu dalību. Atgriešanās skolā pēc šāda notikuma bija sirreāla – klasesbiedri bija mēmi no šoka, ka viņu vienaudze ir startējusi olimpiādē. Lai gan pati Estere tolaik savus rezultātus nevērtēja augstu, apkārtējo apbrīns lika saprast, cik īpašs ir šis sasniegums. Milānas-Kortīnas spēlēs mēs jau redzējām pavisam citu Esteri – pieredzējušāku, mierīgāku un pārliecinātāku par savu vietu elites sportistu vidū. Viņa ir tikai sava ceļa sākumā, un visa Latvija ar aizturētu elpu vēro, kā biatlona princese turpina savu uzvaras gājienu, nezaudējot skaidru prātu un studiju sniegto līdzsvaru.
