Latvijas spilgtākā televīzijas dīva Baiba Sipeniece-Gavare beidzot ir nolēmusi kliedēt jebkādas ilūzijas par to, ko patiesībā nozīmē būt visiem zināmai personībai. Viņa pati šo ceļu salīdzina ar kaut ko pavisam ceremoniālu un pat nedaudz baisu, atzīstot, ka ar to vellu līgumu viņa esot noslēgusi jau sen. Baiba uzskata, ka šī izvēle bija apzināta un neizbēgama – ja tu gribi gozēties starmešu gaismā un baudīt publikas mīlestību, tev ir jāsaprot, ka palikt inkognito vienkārši nav iespējams. Tā ir kā Fausta darījums, kurā tu pārdod savu mieru un privātumu apmaiņā pret atpazīstamību.
Runājot par savu pagātni, Sipeniece-Gavare jūtas neticami pateicīga liktenim par to, ka viņas jaunības trakākie un dullākie gadi aizritēja laikā, kad pasaule vēl nebija pārvērtusies par vienu lielu digitālo cietumu. Viņa atklāti stāsta par saviem kumeļa gadiem deviņdesmitajos, kad tvaiku varēja nolaist pēc pilnas programmas. Toreiz, kad visi vēl lietoja podziņu telefonus, Baiba varēja atpīt bizi un nodot uguņus Rīgas naktsklubos, dejot pa galdiem un darīt visu, kas ienāk prātā, nebaidoties, ka nākamajā rītā katrs viņas solis būs redzams internetā. Tie bija laiki, kad brīvība bija īsta, nevis tikai simulācija kameru priekšā.
Viss krasi mainījās 2006. gadā, kad pasaulē nāca meita Hermīne un vienlaikus parādījās pirmie iPhone ar iebūvētām kamerām. Tajā brīdī Baiba saprata, ka spēles noteikumi ir mainījušies uz visiem laikiem. Tagad ikviens garāmgājējs ir kļuvis par operatoru, un katram kabatā ir ierocis – kamera. Slavenā TV personība atzīst, ka šodien viņa vairs nevar atļauties tādu vaļību kā agrāk, jo katra kustība var tikt dokumentēta un publiskota. Tomēr viņa uz to raugās ar apskaužamu vēsumu, sakot, ka vairs nespēj kreņķēties par katru nieku, jo pretējā gadījumā vienkārši sajuktu prātā.
Pat pret skarbāko kritiku un anonīmiem komentāriem Baiba ir izstrādājusi imunitāti. Viņa uzskata, ka vēlme aprunāt citus ir cilvēka dabā un tur nav nekā nosodāma. Viņa pat mudina cilvēkus runāt par viņu no rīta līdz vakaram, ja vien tas viņiem sagādā baudu. Viņai ir pilnīgi vienalga, ko domā svešinieki; vissvarīgākais ir tas, ko par viņu saka dzīvesbiedrs un tuvākie cilvēki. Viņas emocionālā stabilitāte balstās spējā nošķirt svarīgo no tukšiem trokšņiem.
Lai gan atpazīstamība uzliek savus ierobežojumus, piemēram, nepieciešamību Jūrmalas dārzā vai pie jūras būt uzmanīgākai, Baiba joprojām atrod veidus, kā baudīt dzīvi. Viņa pat pajoko par savu paradumu pārsniegt ātrumu, jo ceļā uz darbu mēdz aizkavēties pie spoguļa, matus kārtojot. Viņa mierina sevi ar domu, ka lielās soda naudas, ko viņa maksā valstij, vismaz aiziet pensionāru gūžu operācijām. Tā ir viņas slavas blakne, kuru viņa ir pieņēmusi kā daļu no tā lielā līguma, ko reiz parakstījusi ar savu likteni.
